Tikai tagad atpakaļ no policijas.
Viņi bija sajūsmā par mani, es - par viņiem.
Un vakars sākās salīdzinoši mierīgi kopā ar patruļas tandēmu tvarstot zagli-riteņbraucēju pa pagalmiem un, kaucot sirēnai, vājprātīgā ātrumā nesoties pa Rīgas ielām uz nozieguma vietu, kur tāpat ieradāmies, kad viss jau bija beidzies.
Un tad...
un tad...
nāca viņi...
Vēl tikko tīrot zobus gudroju, kā pastāstīt to savu sajūtu un sajūsmu, kad nāca viņi. Vienīgais, kas man ienāca prātā, bija Aijas teiciens par sajūsmu, ka "tad čurā siltu, zaļu tarhūniņu". Jā, laikam tā.
Reiz tas viss saucās - speciālo uzdevumu vienība Alfa. Tagad - speciālo uzdevumu vienība. Neoficiāli gan viņi paši to tomēr sauc par Alfu.
Lūk - kāaaadi puiši!!! Man jau vispār ir vājums uz vīriešiem formās, bet šie - tas vispār ir kas...ārprāc...
Ceru, ka ar bildēm viss labi - jo rokas trīc, valodiņa raustās, pati sarkst un bālē, un vārdus meklē...
Un tad vēl visi tie notikumi.
VIŅI
