Mana jāņnakts bija labākā, kāda pēdējos gados gadījusies - maza kompānija, visi tādi laimīgi, smaidīgi un, kas pats galvenais, bija dejas. Uhhh, kādas dejas! Latviešu dejas! Galopi, polkas, palēcieni un visādi citādi tūdaliņtāgadiņi. Un ne tā nekontrolēti un kā katram ienāk prātā, bet gan līdz tam vakaram sarežģītām deju kombinācijām. Lecām līdz visi (VISI) bija slapji nosvīduši. Pēc tam es visa tāda laimīga atkal uzčīkstēju mīļajam, vajadzētu ka mums nopietnāk tai lietai pievēsties un iestāties tautu deju kolektīvā. Man par lielu izbrīnu viņš sacīja "jā"!
Lūk, bet viss bija labi un skaisti līdz šorītam, kad sapratu, tas sasodītais zobs sāp arvien vairāk...
Nav jau daudz ko tur - labāk pie dežūrārstiem nedoties, ja var... Nevajag sevi lieki satraukt, nevajag izaicināt cilvēkus, kuri varētu likt justies mazam, niecīgam ar kaut kādu sāpošu zobu. Un svētku laikā arī viņus nevajag traucēt, kad apkārt ir daudz kaušļu ar sabojātu seju, kuri vēl nav attapušies no krietnās svinēšanas. Tikai sevis dēļ nevajag iet pie ārsta, kurš uz tādiem daudziem saskatījies...
Aj... Bet laikam viss tomēr ir/būs labi, ja viena, pat īsti neapskatot to manu sāpi, paziņo: "Jārauj!", otra tikai, ka jāiegriež...
Tik un tā brūce sāp.
Un attieksme arī.