Vakar iemēģināju dervišu deju.
To pat par deju īsti nevar nosaukt - tā ir griešanās.
Šo pasākumu piekopj sūfismā kā meditāciju.
Nēnu skaidrs - nevajag ne zāli pīpēt, ne sēnes ēst, tikai kā dervišam padejot un līdz ekstāzei/transam tikt.
Dervišiem ir vajadzīgs milzīgs gribasspēks, lai apspiestu prātiņu, kas kauc, ka slikti, slikti, viss ir slikti, kuņģītis kūleņus met.
Manējais arī uzmeta un mans gribasspēks līdz pat gulētiešanai nespēja attapties. Spēka pēc šī pasākuma pietika tikai, lai tiktu līdz gultai, toties šodien enerģijas vairāk kā parasti.
Tādu praksi ar nelieliem pārtraukumiem varot izveikt pat līdz 36 stundām. Tā lūk.