- mani piecpadsmit (Re: īpatnēja psihiska reaktivitāte)
- 17.8.05 21:23
- Linards jau bija mani izsludinājis par ģēniju. Biju arī pietiekami attapīgs, lai zinātu, ko ar šādu statusu iesākt. Bet es biju izslāpis pēc kā vairāk. Alku spēka, maģiskas varas, tīras zināšanas. Apkrāvos ar visvisādām garīgām zinībām, smalkās pasaules likumi arvien skaidrāk strāvoja pirkstu galos. Redzēju vīzijas, un gribēju skaidru astrālu redzi. Nelika miera arī biežās ārpusķermeņa pieredzes. Man vajadzēja pilnīgu kontroli, varu. Atrast veidu, kā visu, ko zinu, jūtu, redzu, likt lietā. Nepalikt par gudrības salasījušos šļaugu, bet darboties, kļūt par īstu magu. Un tur ar grāmatām bija par maz. Man vajadzēja cilvēku, pie kā mācīties. Cilvēku, kam būtu spēks. Linards man stāstīja par šādu būtni, ēterisku, ar milzīgi spēcīgu, gaišu starojumu. Dziedinot cilvēkus. Gaišredzīga. Palīdzot cilvēkiem, palīdzot pie neskaidrībām sevī. Pati aužot Lielvardes jostas, braucot pie svētakmeņiem, pulcējot ap sevi cilvēkus, kam nav sveši garīgie meklējumi. Vārdā Agita. Sapratu, ka ir īstais. Klikšķis bija noticis. Sākās medības. Agitu meklēju pūlī, domāju, kāda varētu izskatīties. Staigāju pa ielu, kur zināju, ka viņa dzīvo. Ieraudzīju nejauši, kādā koncertā. Viss stāstītais par viņu izskatījās patiesība – milzīgs spožs lauks komplektā ar smalku ēteriskumu. Iepazināmies barikāžu laikā, pavadīju viņu mājās no Zaķusalas, visu mājupceļu viņai sāpēja galva.
Bieži gāju ciemos. Daudz no tām mākām neredzēju, bet īpašu starojumu jutu. Centos turēt līdzi garīgumā, viedās sarunās. Manai empātijai bija vēl mazāk robežu nekā tagad. Mēs sapratāmies. Braucām kopā pie akmeņiem, meditējām. Atcerējāmies iepriekšējās dzīves.
Vai var prasīt kādu sajēgu par garīgumu no piecpadsmitgadīga puišeļa? Nezinu. Bet sajēgu par savu seksualitāti prasīt pilnīgi bezjēdzīgi. Ja savos deviņos gados tikai gulēju gultā un kaislīgi vēlējos vīrieša glāstu, tad piecpadsmit gados pārgulēju. Pirmoreiz, un ar diviem uzreiz. Manis lasītās grāmatas daudz runāja par atturību no dzimumsakariem ar sievietēm un iekāri uz sievieti kā lielāko pārbaudījumu adepta garīgajā ceļā, tādēļ šajā ziņā jutos tīrs – ja uz sievietēm mani nevelk, tad jau acīmredzot esmu garīgi augstu attīstījies. Noteikti iepriekšējās dzīvēs. Īstenībā seksa meklējumi savā patiesumā neatšķīrās no garīgajiem. Bieži klīdu pa centrālstaciju un meklēju savu Kādu. Atradu gandrīz vienmēr. Vai nu aizgājām turpat aiz elektrības būdas kopīgi nodračīt, citreiz paņēma mani mašīnā, un mēs mīlējāmies tur, izbraukuši mazliet ārā no Rīgas. Dažreiz vienkārši piegāju klāt kādam nepazīstamam cilvēkam un piedāvāju seksu. Gaišredzība palīdzēja nekļūdīgi: neatteica neviens.
Arī ar garīgo ceļu viss bija kārtībā. Lasīju Šrī Aurobindo, Rāmakrišnu, Sai Babu, gāju pie krišnaītiem dziedāt, dejot, paēst un sijāt graudus no pelavām viņu mācībā. Centos apgūt sanskritu, lai nekāds tulkojums nejauktu manu saprašanu. Lasīju Blavatsku, lasīju Rērihus, lasīju kristiešu mistiķus, būros pa kabalu. Tikos un runāju ar Agitu. Vienu dienu atradu Agitu pavisam apskaidrotu un dzidru. Bijusi kādā dziednieku skolā, pie Mišas. Kaut kas īsteni labs un spēcīgs. Sāku tur iet arī es. Miša bija kaut kas tiešām liels un dziedinošs. Runāja vienkāršiem vārdiem. Par mīlestību un bailēm. Es ļoti gribēju mīlēt, ļaut visam notikt, nebaidīties. Piedot sev un citiem, būt tīrs, intensīvi tīrs. Bet intensivitāte aizgāja citā virzienā – es iemīlējos. Vīrietī. Es sajuku. Vajāju viņu, zvanīju jebkurā nelaikā. Staigāju apkārt, sludinot savu izpratni par mīlestību. Visi domāja, ka esmu iemīlējies Agitā. Tā nebija. Bieži raudāju, smējos, kritu ekstāzē, zaudēju samaņu. Un pie tā visa nejutos laimīgs ne druskas. Biju uz tāda psihiskās intensivitātes sliekšņa, ka vēl mazliet, un mani vajadzētu hospitalizēt.
Bet tad – vienā mirklī – pazuda viss: dievi, dēmoni, egregoru kaudzes, pieslēgumi pie visiem garīgiem strāvojumiem, redzēšana, pārjutība, iemīlēšanās, ģenialitāte. Viss. Nezinu, kas tur nostrādāja – pareizticīgo draugu lūgšanas, ekstrasense Taņa, pie kuras mamma mani aizvilka, nezinu. Kādu laiku sajūta bija kā ieilgušās paģirās. Ar vati piebāzta galva, bez iespējas domāt jel ko. Biju nesen pabeidzis vidusskolu. Man tikko bija palikuši sešpadsmit. - 25 inkubi teicasaku
- 19.8.05 10:18
- kajs (bez virsraksta)
- 22.8.05 17:57
-
nezinu, vai pareizi sapratu tavus jautājumus.
es neko nedaru. esmu pārliecināts, ka sevis meklēšana ir stāvēšana uz ausīm: kam tad kas pazudis?
ja būtība ir neizpausta un ārpus cilvēciskā apraksta, tad nav jēgas pielāgot šo aprakstu būtībai.
man pietiek, ka zinu to, ka pastāv apziņa. pārējais ir uztveres rotaļas.
ja neizpaustais atklāsies, es nepretošos.
viss cits tikai vārdi. - saku
- 22.8.05 22:48
-
atvainojos, nebiju domājis jautāt tev. bet ja tā sanāca (labi vien ir;), kā tu zini, ka pastāv apziņa. pielāgojis aprakstu? nav tie vārdi.. un vai neizpaustais neatklājas tikai dēļ pretestības/tieksmes kā šī mana? un kā ir dzejā? vai tu vienkārši esi dzejā?
- saku
- 16.12.05 15:05
-
tu te vēl esi?
- saku
- 16.12.05 15:10
-
te te
- saku
- 16.12.05 15:30
-
vislaik gribu tev atbildēt uz šo te, bet nekādīgi neformulējos. :(
- saku
- 16.12.05 16:10
-
un nevajag ar. tava noformulēšanās par nenoformulēšanos ir tava atbilde.
- saku
- 16.12.05 16:53
-
nē. mana atbilde ir par neticību vārdiem.
par to, ka pieredze nav izstāstāma, formulējama, ar vārdiem sasniedzama.
ka pasaules interpretācijai apziņā nav sakara ar pasauli. ka pasaule ir noslēpums, kura atminēšanā jāpārtrauc pasauli domāt, lasīt un runāt.
un nav pretstatu, nav ķermeņa, dvēseles, sevis, cita, pagātnes un mērķa.
tu esi bezgalīgs virmojošs spīdošs audums, tu pats esi šī pasaule - saku
- 16.12.05 17:19
-
es esmu tas? - par pēdējo rindu. vai tu?
es nezinu, ka esmu tas. un priecājos, ka tā - nekas nav beidzies, nakas nav skaidrs.
man patīk kā nisargadatta saka: jeb kas, ko darīsi, vedīs tevi tuvāk tai izpratnei; un nekas, ko darīsi, tevi pie tās nenovedīs. - saku
- 16.12.05 17:32
-
tas es, kas tu esi.
- saku
- 16.12.05 17:52
-
reālu saiti šie vārdi neveido. pac saki, ka netici. es nejūtu.
- saku
- 16.12.05 17:59
-
tad skaties
- saku