anīss

I

aizzīmogots bet gaidošs

ne klusums ne sapnis bet

svēts un trausls un sauss

kā dienas dvesma

neviens neskrēja

neviens neklusēja

pat izmisums bija maigs

kā sarmas plīvurs

plīvurs ko zirneklis

auž

istabu ielu stūros mājokļu

skapjos un pagrabos

slapjos

(kad ne kukainis vairs nebija atlicis

ko apkarot ko iznīcināt

ko miegaini tukšot –

viņš iemantoja rūgto saldmi)

atiris naktstauriņa spārns

avotu spožums ziedu un

akmeņu ielejās pilsētas

ielās klīst apmaldījusies dievība

kas neatpazīst jūsos ne vārdu ne skaņu

kas sevi neatzīst

(fantoms mita mūsu vidū

mūsu ēnaino sarunu dārzos

mēs to pat neievērojām)

bet vientulības namā

ikviens ķieģelis slīgst

       lejup

aiz sava smaguma maskas

zīmē

ritmu līnijas, eļļainus līniju ritmus

ko sērkociņš niecīgā trauslā lāpa

murgos aizdedzina lai

augšup tie līst

anīsa elpā

zīmē

rimtas līnijas

līniju ritmus

un elsojošus ļaudis

kam sirds un dvēseles vietā ir šķēps

viņu dzīve ir stāvošs ūdens

viņu statuja gaismas smaržai ir pusnakts rēgs

II

nejaušs pagrieziens

un arī balss aizlūst

nejauši un nepiedodami ielīst gaismas pilieni saulē

apelsīna mizas burvībā

kas sauc pēc atgriešanās

bet vēlāk

notrūka varavīkšņu sniegi un smaidīja nakts

kā ar ēnām es ar savām robežām runājos

vienīgajām

nenogurstošajām

bet gaistošajām un trauslajām

it kā no zīdpapīra grebtajām

asins un vēnu plaisām

kas pilsētas asfaltu pāršalc un lauž

ledus blāķi izkustas

nekad

es tos vairs negodināšu nekad

tie vairs neatgriezīsies

nevienā pieskārienā nevienā smaida ēnā

ne laiskā lauskā no tās

               šajā anīsa gaismā

kas izgaismo pasaku mežu

es zinu kas ir patiesība

kaut nezinu kura un kāda

es gaidu

aukstām plēksnēm lūp koku lēveri

               mežā joprojām zili strazdi svilpo

dziesmu

kas cilvēku saprot

nevienu neievaino