Dzeja uz skolas kāpnītēm naktī.

I

jau atkal kāds briesmonis raud            lietuseņģelis nopil
un pilsēta vaid līdz ar mani                  rudens dievībām
kā suns                                             pilni mati

koku silueti kož                          vējainie lietusdievi
koku kokainā neiekustināmība                  šalcošais sākums
bet koki paliek uz vietām un                         un beigas
klusē

jau atkal man bail Nāc lietuseņģeli
  es gribu apskaut tavu baznīcu
                                                vai šo
      vai to
ko redzu Nāk lietuseņģeļi un kliedz un
spokaini gavilē
izgrauž apaļu atslēgcaurumu manā pierē
žvadz atslēgas                                   svilpo kā vējš

  II

Es jautāju, Ko tu dari, kad pamosties aizmidzis?
Kad apkārt vien ģīmji un kverpļi, kas aukstasinīgi
kaut ko vēl stutē? Saki, kur liec tu to ledaino aukstumu
ziemīgos rītos, kur liec to nepielāgojamību, to ēnu no sevis?
To sapni? Tu trīci, bet saki, pasaki, Ko gan tu dari, kad pamosties aizmidzis?
Bet, Labais Cilvēk, Ko tu dari, ja aizmiedz neaizmidzis,
krīti nomoda miegā? Kur tu liec savus žilešu nagus? Ko saplēs –
aukstumu, nepielāgojamību? Sapni? Dzīvo? Viedo? Īstums?
Un saki, vai ir vēl kur tava vieta? tavs templis? tavs patvērums?
  Saki, vai degošas sienagubas spēj pasargāt tevi
no lietus?

III

smeļas ūdens starp
plaukstām
noslīgst naksnīgi plunkšķi
dziļi sevī

pārtraukts ķirurgs bez
darba
pārtrūcis rīta versmē
mežraga svešā sardzē
taurē bez gala
bez
     malas      (džinkstoši šorīt mežapīļu
brēcieni ausīs)

aiztrauc večuks uz spieķa
pilnmēness  gaistošais brālis
ķīnieša skatiens
kinžals bez spala
nevajag graizīt
un nav ko 
mēness kā skudrulāča knābis
mulsuši mullas
dimanta priedēs
žūžo kā čūskas aijā un žūžū
dobumu krāsās
priežu tāsis
žūstošas lāses – nespēj apjaust vairāk
       par zagta ūdenspiliena
zaigoto slāpi pēc neiespējamā
vai laimes
noīd sēcoša elpa
sīrups kūstošā liepā

žņaudzis ir brīdis

Man ļoti patika trešais.