- Tonāls un Nagvāls
- 31.5.07 19:46
— Tonāls ir sala, — viņš skaidroja, — vislabāk to var paskaidrot, sakot, ka tonāls ir šis te.
Viņš pārlaida roku galda virsmai.
— Varam teikt, ka tonāls ir līdzīgs šī galda virsma. Tā ir sala. Uz šīs salas mums ir viss. Faktiski šī sala ir pasaule.
Ir personīgais tonāls katram no mums un kolektīvais tonāls mums visiem katrā dotajā brīdī, to mēs varētu saukt par laika tonālu.
Viņš norādīja uz galdu rindu restorānā. — Skaties, visi galdi izskatās līdzīgi. Uz katra no tiem ir noteikti priekšmeti. Tomēr tie atšķiras cits no cita. Pie viena galda ir vairāk cilvēku, nekā pie citiem, uz tiem ir dažāds ēdiens, dažādi trauki, pie tiem valda dažāda gaisotne, tomēr, jāpiekrīt, ka visi galdi restorānā ir ļoti līdzīgi. Tas pats notiek ar tonālu. Varam teikt, ka tieši laika tonāls dara mūs līdzīgus citu citam gluži kā galdus šajā restorānā. Tomēr katrs galds ir īpašs gadījums, tāpat kā personīgais tonāls katram no mums. Bet svarīgākais, kas jāpatur prātā, ir tas, ka viss, ko mēs zinām par sevi un mūsu pasauli, atrodas uz tonāla salas. Vai tu saproti, ko es domāju?
— Ja tonāls ir viss, ko zinām par mums un mūsu pasauli, kas tādā gadījumā ir nagvāls?
— Nagvāls ir tā mūsu daļa, ar kuru mums nav vispār nekāda sakara.
— Kā lūdzu?
— Nagvāls ir tā mūsu daļa, kurai nav apraksta. Ne vārdu, ne nosaukumu, ne jūtu, ne zināšanu.
— Tā ir pretruna, don Huan. Manuprāt, ja to nevar just, aprakstīt vai nosaukt, tad tas neeksistē.
— Tā ir pretruna tikai tavuprāt. Es jau brīdināju, lai tu nepārpūlies, mēģinot to saprast.
— Vai gribi teikt, ka nagvāls ir prāts?
— Nē, prāts ir priekšmets uz galda, prāts ir tonāla daļa. Teiksim, prāts ir čilli mērce.
Viņš paņēma mērces pudelīti un nolika man priekšā.
— Varbūt nagvāls ir dvēsele?
— Nē arī dvēsele ir uz galda. Teiksim, dvēsele ir šis pelnu trauks.
— Varbūt tās ir cilvēku domas?
— Nē, arī domas ir uz galda. Līdzīgi šiem galda piederumiem. Viņš paņēma dakšiņu un nolika to blakus čilli mērcei un pelnu traukam.
— Varbūt tā ir svētlaime? Debesis?
— Tie arī ir šeit. Lai kas tas būtu, tā ir tonāla daļa. Piemēram, šīs salvetes.
Es turpināju dažādos veidos nosaukt to, par ko viņš mēģina runāt: tīrais intelekts, psihe, dzīves enerģija, nemirstība, dzīves princips. Visam, ko es nosaucu, viņš atrada līdzinieku uz galda esošo priekšmetu vidū un nolika man priekšā, kamēr viss, kas vien atradās uz galda, bija samests vienā kaudzē.
Dons Huans, šķita bija bezgala apmierināts ar sevi. Viņā ķiķināja un berzēja rokas, kad es minēju kādu jaunu varbūtību.
— Varbūt nagvāls ir Augstākā būtne, Visuvarenais Dievs?— es jautāju.
— Nē, arī Dievs ir uz galda. Teiksim, Dievs ir galdauts. Viņš izdarīja smieklīgu žestu, it kā norautu galdautu un noliktu man priekšā līdzās citiem priekšmetiem.
— Vai tu gribi pateikt, ka Dieva nav?
— Nē, es to neteicu. Es tikai teicu, ka navāls nav Dievs, jo Dievs ir mūsu personīgu tonālu un laika tonāla priekšmets. Kā jau minēju, tonāls ir viss, no kā mūsuprāt, veidota pasaule, tostarp Dieva. Dievs nav svarīgāks par jebko citu, kas atrodas mūsu laika tonālā.
— Manā izpratnē, don Huan, Dievs ir viss. Vai tad mēs nerunājam par vienu un to pašu?
— Nē, Dievs ir tikai tas, par ko mēs varam domāt, tādēļ, pēc būtības, tas ir tikai priekšmets uz šīs salas. Dievu nevar piedzīvot pēc savas gribas, par to var tikai runāt. Nagvāls, savukārt, ir kareivja rīcībā. To var piedzīvot, bet par to nevar runāt.
— Ja nagvāls nav neviena no lietām, ko es nosaucu, varbūt tu varētu norādīt tā atrašanās vietu? Kur tas ir?
Dons Huans ar plašu žestu norādīja uz apvidu aiz galda robežām. Viņš it kā noslaucīja virsmu, kas atradās aiz galda malām.
— Nagvāls ir tur, — viņš teica, — tur, ap salu. Nagvāls ir tur, kur spēks.
Mēs kopš dzimšanas jūtam, ka mums ir divas daļas. Dzimšanas brīdī un vēl kādu laiku pēc tā mēs pilnībā esam nagvāls. Pēc tam mēs jūtam, ka, lai funkcionētu, nepieciešams mums esošā līdzinieks. Nav tonāla, un tādēļ mums jau sākumā ir nepilnīguma sajūta. Pēc tam tonāls sāk attīstīties un kļūst par nepieciešamību mūsu funkcionēšanai. Tik nepieciešams, ka tas padara necaurredzamu nagvāla mirdzumu. Tas pilnīgi to pārpludina. No brīža, kad mēs pilnībā kļūstam par tonālu, mēs nedarām neko citu, vien palielinām nepilnības sajūtu, kas mūs pavadījusi no dzimšanas brīža un pastāvīgi atgādina, ka ir cita daļa, kas sniedz mums pilnīgumu.
No brīža, kad mēs pilnībā kļūstam par tonālu, mēs sākam veidot pārus. Mēs jūtam abas savas puses, bet mēs vienmēr iztēlojamies tās par tonāla priekšmetiem. Mēs sakām, ka mūsu divas daļas ir dvēsele un miesa vai prāts un matērija, vai labais un ļaunais, vai Dievs un Sātans. Mēs nekad neapzināmies, ka vienkārši kārtojam pa pāriem lietas uz vienas un tās pašas salas, līdzīgi kā pa pāriem novietojot kafiju un tēju, maizi un plāceņus, čilli mērci un sinepes. Es saku, mēs esam dīvaini dzīvnieki. Mēs esam iebraukuši grāvī, bet savā neprātā iedomājamies, ka mums piemīt pilnīga jēga.
Dons Huans piecēlās un vērsās pie manis, it kā teiktu runu. Viņš uz mani norādīja ar rādītājpirkstu un lika savai galvai trīcēt.
— Cilvēks kustās nevis starp labo un ļauno, — viņš teica smieklīgi retoriskā tonī, paķerot sālstrauku un piparu trauku katru savā rokā, — viņa īstenā kustība ir starp negativitāti un pozitīvumu.
Viņš nometa sālstrauku un piparu trauku un sagrāba nazi un dakšiņu.
— Jums nav taisnība! Te nav nekādas kustības, — viņš turpināja, it kā sev atbildot, — cilvēks ir tikai prāts!
Viņš paņēma mērces pudelīti un pacēla to. Tad nolika atpakaļ.
— Kā redzi, — viņš klusi teica, — mēs pavisam viegli varam prātu aizvietot ar čilli mērci un beigt šo sarunu, sakot: «cilvēks ir tikai čilli mērce». Tomēr tādēļ mēs nebūsim plānprātīgāki, nekā esam.
— Baidos, ka es neuzdevu īsto jautājumu, — es sacīju, — varbūt mēs varētu nonākt pie lielākas sapratnes, ja es jautātu, ko īpašu var atrast apvidū aiz salas robežām.
— Nav veida, kā uz to atbildēt. Ja es teikšu, ka neko, es tūdaļ nagvālu radītu par tonāla daļu. Vienīgais, ko varu teikt – aiz salas robežām vari atrast nagvālu.
— Bet, nosaucot to par nagvālu, vai tu to nenovieto uz salas?
— Nē. Es to nosaucu tādēļ, lai tu pievērstu tam uzmanību.
— Labi! Bet vai tad tas, ka es tam pievēršu uzmanību, nav pakāpiens, kas nagvālu pārvērš par tonāla priekšmetu?
— Baidos, ka tu nesaprati. Es nosaucu tonālu un nagvālu kā īsteno pāri. Tas arī viss.
Viņš man atgādināja, kā reiz, kad centos izskaidrot savu neatlaidību visā meklēt jēgu, es runāju par ideju, ka bērni, iespējams, nav spējīgi uztvert atšķirību starp „māti” un „tēvu”, kamēr nav gana attīstījuši spēju rīkoties ar zināšanām, un, iespējams, viņi tic, ka „tēvs” ir tas, kurš valkā bikses, bet „māte” – svārkus vai ņem vērā kādas citas atšķirības frizūrā, ķermeņa izmērā vai apģērba gabalos.
— Mēs acīmredzami to pašu darām ar mūsu divām daļām, — viņš teica, — mēs jūtam, ka ir cita mūsu puse, bet, kad cenšamies šo pusi noteikt, tonāls savelk vadības grožus, bet kā vadītājs viņš ir ārkārtīgi sīkumains un greizsirdīgs. Viņš mums apžilbina acis ar savām viltībām un liek mums aizmirst vismazāko nojausmu par sava īstenā pāra, nagvāla, esamību.
KK_IV
- 0 inkubi teicasaku