Pātaru Ansis' Journal

krii lieliski uzrakstījusi: http://klab.lv/users/krii/1321840.html
Par pašu smago tēmu: tā kā pati tam esmu gājusi cauri, es saprotu, kāpēc ārsti cenšas sievietes atrunāt, un ja sanāktu situācija, kad man būtu jāstāv tuvu kādai šāda lēmuma brīdī, tfutfutfu, teiktu: "Ja tev ir iespēja to nedarīt, nedari, lūdzu!". Un tieši tādēļ, ka esmu tur bijusi, es arī pati vairs otrreiz neko tādu nedarītu, lai kāda būtu situācija. Tā nu sanāk, ka it kā esmu ar prolaifistiem solidāra. Bet visu jau var pateikt dažādi.
Kādā senā, senā intervijā mācītājs Cālītis teica, ka LV lielākā problēma ir tā, ka mēs viens otru ienīstam: vīrieši ienīst sievietes, sievietes ienīst vīriešus, un tā tālāk un tā joprojām. Un, ziniet, es viņam piekrītu. Ik reizi, kad pēc kaut vai 3-5 dienu izbrauciena uz ārvalstīm atgriežos šeit, man iestājas viegla depresija. Tu vienkārši ej pa ielu, un, ja skatiens spētu nogalināt, pusstundas laika tu jau 20 reizes būtu miris. Un ne jau cilvēku, kam esi nodarījis kaut kādu milzīgu pārestību, nē, parastu, nepazīstamu pretimnācēju skatiens. Sabiedriskaja transportā vispār labāk nebraukt... Kad jau ilgi dzīvo uz vietas, pierod un vairs neko nemana.
Kāds tam visam sakars ar

krii tēmu? Pavisam elementārs: neba dzīvības mīlestības inspirēta ir šī kampaņa, nē, tam apakšā ir naids un liekulīga pārākuma apziņa. Un tas ir labi jūtams.