Pātaru Ansis' Journal

Pēc kautiņa kulakus nevicinot
Tā vismaz mēdz teikt. Bet nu: muļķiem likumi nav rakstīti. Tā arī mēdz teikt;)
Palasījos vakardienas MEGAdiskusiju pie

unpy. Pēc viena cita posta nopratu, ka tā ir izraisījusi MAS, bet diemžēl (vai par laimi) nekādus citus ierakstus nemanīju.
Par pašu postu nav ko teikt - ne lelles, ne jauniešus netiku redzējusi. Pirms kāda laika gan visa Rīga bija plakātos ar Aišu un Reiniku - ja pareizi atceros. Iespējams, ka tās pašas akcijas ietvaros.
Bet es te vairāk par atsevišķiem komentāriem. Un mans viedoklis patiešām ir "pati vainīga, ka pieļauj šādu situāciju". Un es zinu, ko runāju. Ja es pirms 12 gadiem (wow, tieši šodien 12 gadi kopš tiesas sēdes;)) nebūtu izšķīrusies, šobrīd tā būtu es, ko mans ex-vīrs pa laukiem klapē un pa pagalmu aiz matiem vazā. Man pietika ar vienu reizi, kad pret mani tika pacelta roka, lai saprastu, ka tas atkārtoties un nekad nebeigsies, un nekādi solījumi, rozes un mīlas vārdi neko nelabos. Jā, mēs jau 9 gadus bijām kopā nodzīvojuši, jā, man bija mazs bērns, tā ka nevajag ļaļaļa, mēs katrs pats esam savas laimes/nelaimes kalējs.
Un es ļoti ceru, ka ar šo savu rīcību esmu partraukusi "sitēju" ķēdīti - mana ex-vīra tēvs sita sievu un vectēvs tieši tāpat.
Tāda, lūk, man tā pieredze, un nekādi teoretiķu bla-bla-bla mani par pretējo nepārliecinās.