|
|
|
Oktobris 13., 2014
12:25 - cilvēki, labi
Savulaik, kad lasīju filosofijas lekcijas studentiem augstskolā, viens no jautājumiem, kas polarizēja un manā skatījumā bija aizraujoši analizējams no dažādiem skatpunktiem, bija, vai cilvēks ir labs vai ļauns. No tā, manuprāt, arī izriet visādas citas lietiņas, ne tikai tas, kā vērtējam sevi, bet arī citus, vai vēlamies tos mainīt, vai pieņemam tādus, kādi viņi ir. Vai pieņemam sevi un mīlam sevi. Vai rodam sevī spēku kļūt labākiem, vai šis process nāk ar mokām.
Viens no interesantiem principiem baznīcas kultūrā ir uzskats, ka cilvēki ir grēcīgi, ļauni. No tā izriet nepieciešamība viņus mainīt, nepieciešamība viņiem mainīties pašiem (kas pats par sevi jau nav nekas slikts - mēs garīgi un emocionāli augam). Bieži vien vienīgais, kas spēj cilvēku mainīt, ir dievišķa iejaukšanās. Kādā reizē biju līdzi savai draudzenei uz bībeles studiju grupu, pēc tās visi čaloja un dzēra tēju. Un runāja par Robinu Viljamsu un depresiju - ka, lai ārstētu depresiju, nepietiek ar zālēm un terapiju, ir nepieciešams kas vairāk - dievišķa iejaukšanās.
Cilvēks ir ļauns. Es esmu ļauna. Tu esi ļauns. Mums vajag, lai iejaucas Dievs un tikai tad mēs kļūsim labāki. Bet, visdrīzāk, tāpat būsim pilnīgs sūds. Jo esam tikai cilvēki.
Pieņemsim, ka baznīcas kultūras (vai Dieva) mērķis ir veidot labākus cilvēkus. Veidot cilvēkus tā, lai ar katru dienu viņi kļūtu dāsnāki, mīlošāki, neturētu sevī naidu un nestu mieru un mīlestību.
Vai sakot, ka cilvēki ir ļauni un grēcīgi, mēs tuvojamies mērķa realizēšanai? Lieta tāda, ka drīzāk nē, nekā jā. Pirmkārt, psiholoģiski iegūt pozitīvu rīcību no cilvēka, kas tiek kaunināts un kuram tiek pateikts, ka viņš ir slikts, ir teju neiespējami. Izmantosim vecāku un bērnu analoģiju. Pamēģiniet saviem bērniem gadiem stāstīt – jūs esat ļauni, jūs esat grēcīgi, jūs nekam nederat, un tikai manā vadībā, tikai mani klausot, jūs kļūsiet labāki. Lai kā jūs censtos, jums tāpat nesanāks būt labākiem, jūs vienmēr kļūdīsities. Pirmkārt, jo biežāk jūs bērniem teiksiet, ka viņi ir ļauni, jo dziļāk viņu sirsniņās šī doma ieguls. Jo vairāk jūs viņiem teiksiet, ka esat atskaites punkts, kuram pakļaujoties viņi var iegūt kļūšanu labākiem, jo vairāk jūs sasiesiet viņus atkarībā no jums, nozagsiet viņiem brīvību domāt pašiem, pieņemt lēmumus par savu rīcību. Jo vairāk atgādināsiet, ka viņiem tāpat nekad nekas nesanāks, jo vairāk viņiem arī nekas nesanāks. Self-fullfilling prophecy – kad cilvēkam saka, ka viņš ir ļauns, ar laiku viņš tam arī notic.
Protams, te ir arī stāsts par varu un Patiesību. Kas ir grēks, ļauna rīcība? Gulēt ar kādu pirms kāzām? Krāpties ar nodokļiem? Būt homoseksuālam? Sievietei uzvilkt īsu kleitu? Runāt pretī vīram? Masturbēt? Domāt sliktas domas? Iekārot nu jau precēto Robertu Klūniju? Kam pieder pēdējais vārds, lai pateiktu, kas ir grēks un kas nav?
Jo vairāk grēku tiek radīts, jo lielāka ir iespēja kontrolēt mūsu rīcību, sapīt mūs vainas apziņā, atgādināt, ka mēs esam ļauni, ļauni, grēcīgi. Domāju, tādēļ baznīca ir bijusi tik apsēsta ar seksualitāti. Jo tas – iekāre, vēlme pēc fiziskas tuvības, pieskaršanās sev, ir tas, kas raksturīgs lielākajai daļai cilvēku. Tas ir arī ērts veids, kā radīt kaunu un vainas sajūtu un ikdienas atgādinājumu cilvēka nepilnībai.
Jo tad, ja mēs pateiksim - cilvēks ir labs un samazināsim grēku uzskaitījumu līdz minimumam, kas gan notiks? Cilvēkam vairs nevajadzēs Dieva, viņš pats par tādu kļūs? Bet arī tā jau nav taisība, jo ne jau grēcība liek cilvēkiem tiekties pēc garīgas atklāsmes, bet kaut kas iekšējs.
Tas varbūt ir tāds naivums, bet manī ir dziļa ticība tieši pretējam – ka cilvēki drīzāk ir labi, nekā ļauni. Viņi izdara brīnišķīgas lietas, un mīlestība, kuru viņi izaudzē sevī, kaut kādā mītiskā veidā aug un izplatās tiem apkārt. Un tad, ja izdodas noticēt, ka cilvēki drīzāk ir labi, nekā ļauni, vienkārši ir vieglāk būt labam pašam, jo nav jābaidās.
|
15:03
Lūdzu, lūdzu, tikai neatdod IZM Nacionālajai Apvienībai.
|
|
|