Kreatīvs: Atveseļošanās
« previous entry | next entry »
Dec. 19th, 2010 | 12:35 pm
Weenie the Puke, jeb Vīnijs Pjūks
Parodija par parodiju = oriģināldarbs.
(Visi stāsta varoņi un notikumi ir nospiesti no citiem, daudz labākiem stāstiem. Jebkāda līdzība ar kaut ko citur lasītu vienīgi liecina par autora iztēles trūkumu.)
Laikam jau I daļa – Lielā Depresija
Acīmredzot II un, cerams, pēdējā daļa – Zāles
Tomēr ir vēl arī III daļa – Atveseļošanās
Tukšrokdžimpiņ!..
Openarum!..
Durtiņveriņ!!! Tidlī-bums! Kvantum meta irbulārum...
– Bļaģ, atveries, tu stulbā kuce! – nokliedza viens no trijotnes un iesita lādei ar zizli. Protams arī tas ne mazākā mērā neizmainīja lādītes stāvokli no aizvērtas uz atvērtu, vienīgi, atsities pret lādīti , zizlis izlidoja viņam no rokām un trāpīja tieši pa pieres vidu. – Aūū! – viņš iekliedzās un saķēra sāpošo vietu, kuru gan jāsaka, ka jau pirms tam rotāja paliels puns, un, visticamāk, šī nebija pirmā reize, kad tai nākas šādā veidā ciest.
Trijotne sastāvēja no diviem zēniem un vienas meitenes. Visiem izskatījās, ka bija kādi 13-14 gadi, un viņi bija saģērbušies samērā ērmīgās drēbēs – zaļās velveta biksēs, brūnos adītos džemperos, un no dažādas krāsas lupatām sašūtos apmetņos tiem pāri.
– Harij, palaid mani. Varbūt man izdosies! – noteica otrs puisis, kura mati, pretstatus Harija melnajiem izspūrušajiem, bija gari, viļņaini un koši rudi un nāca komplektā ar lielu daudzumu vasaras raibumu. – Gribētu gan redzēt, kā Tev tas izdosies, Ron! – Harijs pavīpsnāja, bet nosēdās malā, turpinādams berzēt savu sāpošo pieri, un uzsauca meitenei, – Man dikti sāp, atnāc un papūt! –
Meitene līdz šim bija stāvējusi nedaudz nostāk un jau vairakkārt uzkrītoši centusies izrādīt savu neapmierinātību, gari novelkot „gāāārlaicīgi” un atkārtojot, ka „vajadzēja tomēr spēlēt dakteros”. Viņas nedaudz taukainie, kastaņbrūnie mati bija izbalināti šķipsnās, kuras, galos skruļļodamās, brīvi krita pāri viņas vecumam neatbilstoši formīgajām krūtīm. Viņa notupās pie Harija, aplūkoja viņa cietušo pieri un piebilda: – Laikam tiešām vajadzētu papūst, sen neesmu nevienam papūtusi. –
Rons paskatījās uz abiem greizsirdīgi, saviebās un, lieliem lokiem vicinādams zizli virs galvas, iekliedzās: – Sezam atveries! –
– Sezam atveries? – iespurdzās meitene, – Kur Tu esi dzirdējis, ka kāds atvērtu jelko ar tādiem buramvārdiem? –
Vīnijs un Sivns trijotni atrada mežmalā netālu no otras taciņas gala, kas veda uz Ēzelīša biezokni. Viņi trijotnes neveiksmīgos centienus atvērt lādīti bija vērojuši jau kādu laiku pamīšus skatīdamies caur binokli, kaut gan jāsaka atklāti, ka binoklis lielākoties bija pie Vīnija, un pētīja viņš lielākoties meitenes krūtis.
– Sveiki, knēveļi, ko jūs te meklējat manā mežā? – uzsauca Pjūks tuvodamies trijotnei. Nedaudz izbijušies no negaidītajiem viesiem viņi satrūkās, bet ātri attapās un nostājās trijatā priekšā lādītei, aizsegdami to skatam un ieņemdami kaujiniecisku pozu, turot zižļus uz priekšu izstieptās rokās.
– Es esmu Harijs Pjūkers, šis ir Rižiks Rons, un tā ir Spermione, – noteica Harijs, kurš acīmredzot jutās kā grupas līderis, – Un mēs neko neslēpjam, un nav mums nekādas lādītes aiz muguras! Un vispār šis nav Tavs mežs, bet gan Aizliegtais Mežs, kurš pieder Cūkuherpes internātskolai. Un mans tētis tur ir baigais priekšnieks, un viņš piekaus Tavu tē... tas ir piekaus Tevi! –
Sivns sabijās un sāka jau Vīniju raustīt aiz piedurknes, jo vēl taču var paspēt aizbēgt, tomēr Pjūks dusmīgi atbildēja: – Harijs Pjūkers saki? Esmu par Tevi dzirdējis! Vēl kaut kad nesen viens čoms sūdzējās par Tevi, nevaru tik atcerēties kādā sakarā... Bet par Cūkuherpi vari man te nekačāt pravas, skaidri zinu, ka esi bārenis un neviens Tev pakaļ nebļaus. Neatdosiet lādīti – nožēlosiet! –
– Liec mierā manus draugus! – drosmīgi nokliedza Rons, paiedams uz priekšu un draudīgi pavicinādams zizli.
– Tikai nedirs, ja! – atteica Vīnijs, – Rižajiem nav draugu! –
– Tukšrokdžimpiņ! Ķiķikulus! Avada Kedavra! – ar putām uz lūpām dusmīgi sauca Rons, vicinādams zizli, un, kad nekas nenotika, piemetināja, – Daudz sprēgāsi, zizli nāsī iespraudīšu! –
Pjūks nedaudz satrūkās no šādiem pārdrošiem draudiem, bet Sivns kautrīgi paskatījās uz Ronu un ierosināja: – A nevar nevis nāsī, bet pakaļā? Un nevis zizli, bet... –
– Muti ciet, Tu stulbā cūka! – viņu pārtrauca Pjūks un atkal pievērsās trijotnei, – Bet jūs knēveļi man pasakiet, kāpēc Ēzelīti piekāvāt, ko zāļu lādīti viņam nozagāt?–
– Viņš mums atteicās izpaust vitāli svarīgu informāciju par Vārdā Nesaucamo, – atteica Harijs
– Vārdā nesaucamo? –
– Nu to, kuram nav vārda! –
– Kas viņa vecākiem iztēle pietrūka, ka nevarēja vārdu iedot? – brīnījās Vīnijs.
– Nē, tieši otrādi, iedeva divus vārdus, un neviens īsti nezin, kā viņu tagad saukt – vai par Valdi, vai par Māri, – paskaidroja Harijs.
Pjūks sastinga. Valdis Māris! Tas taču viņa čoms, ar kuru viņi vakar tā normāli nodeva pa lampām! Un lēnām viņā atgriezās visas vakardienas atmiņas. Kā viņi sāka vien ar nieka alus kasti, un kā tas nenovēršami turpinājās ar tekilu un absintu, un tad jau bija jāiet pie Ha-i, kurš priecīgs viņiem pievienojās un uzcienāja ar garšīgajām sēnītēm, un kā viņi pēc tam testēja visas tās tabletītes un pulverīšus. Un arī par to, kā Valdis Māris sūdzējās, ka kaut kādi sīkie vienmēr izpērk visu līmi vietējā kioskā.
– Jūs taču esat līmi saostījušies! – iesaucās Vīnijs, – Taisāties, ka tiekat, citādi ziloņus uzsūtīšu! – Trijotne tramīgi saskatījās un sāka klaigāt: – Tikai ne ziloņus, tikai ne atkal ziloņus! – un visi metās prom, ko kājas nes.
– Par šiem es jau vakar dzirdēju, – Sivnam paskaidroja Pjūks, – Daudziem uzkrituši uz nerviem. Nē, bet vakar bija labais. Kā mēs ar Valdi un Māri, un Ha-i nodevām. Ā, bet bija taču vēl ceturtais, kā viņu tur sauca? Nu ja, punduris Fredis! Tas gan īsti neturēja. Līdz Ha-i nemaz netika, bija jau reāli piemāvies pie manis. Šis sāka spēlēties ar manu peņa gredzenu, un Valdis un Māris viņam iestāstīja, ka tas ir ļaunuma gredzens, un viņam tas jāiemet pirts krāsnī. Fredis bija apdolbījies tā ne pa jokam, un aizmetās prom kā plēsts, nez kāpēc skaļi kliegdams: „uz Mordoras kalnu!”Nieres pundurim netur, bļe! –
Pēkšņā atmiņas atgūšana Vīnijam garastāvokli uzlaboja gandrīz tik pat ļoti, kā zāļu lādītes atrašana. Sivns gan jutās ļoti sarūgtināts kad saprata, ka Pjūks ir izklaidējies bez viņa, bet arī viņš kļuva priecīgs, kad Vīnijs ieteicās, ka tabletītes viņa depresiju aizdzīs ātri vien prom, un tad varētu arī aiziet pist vardes.
– Bet kā mēs paši atvērsim lādīti? – ievaicājās Sivns.
– Pagriežot rokturi, protams! – atteica Vīnijs Pjūks, atvēra lādīti un priecīgs sāka izvēlēties zāles, ar kurām ārstēt depresiju. Šī diena tomēr nebūs galīgi izniekota!
Parodija par parodiju = oriģināldarbs.
(Visi stāsta varoņi un notikumi ir nospiesti no citiem, daudz labākiem stāstiem. Jebkāda līdzība ar kaut ko citur lasītu vienīgi liecina par autora iztēles trūkumu.)
Laikam jau I daļa – Lielā Depresija
Acīmredzot II un, cerams, pēdējā daļa – Zāles
Tomēr ir vēl arī III daļa – Atveseļošanās
Tukšrokdžimpiņ!..
Openarum!..
Durtiņveriņ!!! Tidlī-bums! Kvantum meta irbulārum...
– Bļaģ, atveries, tu stulbā kuce! – nokliedza viens no trijotnes un iesita lādei ar zizli. Protams arī tas ne mazākā mērā neizmainīja lādītes stāvokli no aizvērtas uz atvērtu, vienīgi, atsities pret lādīti , zizlis izlidoja viņam no rokām un trāpīja tieši pa pieres vidu. – Aūū! – viņš iekliedzās un saķēra sāpošo vietu, kuru gan jāsaka, ka jau pirms tam rotāja paliels puns, un, visticamāk, šī nebija pirmā reize, kad tai nākas šādā veidā ciest.
Trijotne sastāvēja no diviem zēniem un vienas meitenes. Visiem izskatījās, ka bija kādi 13-14 gadi, un viņi bija saģērbušies samērā ērmīgās drēbēs – zaļās velveta biksēs, brūnos adītos džemperos, un no dažādas krāsas lupatām sašūtos apmetņos tiem pāri.
– Harij, palaid mani. Varbūt man izdosies! – noteica otrs puisis, kura mati, pretstatus Harija melnajiem izspūrušajiem, bija gari, viļņaini un koši rudi un nāca komplektā ar lielu daudzumu vasaras raibumu. – Gribētu gan redzēt, kā Tev tas izdosies, Ron! – Harijs pavīpsnāja, bet nosēdās malā, turpinādams berzēt savu sāpošo pieri, un uzsauca meitenei, – Man dikti sāp, atnāc un papūt! –
Meitene līdz šim bija stāvējusi nedaudz nostāk un jau vairakkārt uzkrītoši centusies izrādīt savu neapmierinātību, gari novelkot „gāāārlaicīgi” un atkārtojot, ka „vajadzēja tomēr spēlēt dakteros”. Viņas nedaudz taukainie, kastaņbrūnie mati bija izbalināti šķipsnās, kuras, galos skruļļodamās, brīvi krita pāri viņas vecumam neatbilstoši formīgajām krūtīm. Viņa notupās pie Harija, aplūkoja viņa cietušo pieri un piebilda: – Laikam tiešām vajadzētu papūst, sen neesmu nevienam papūtusi. –
Rons paskatījās uz abiem greizsirdīgi, saviebās un, lieliem lokiem vicinādams zizli virs galvas, iekliedzās: – Sezam atveries! –
– Sezam atveries? – iespurdzās meitene, – Kur Tu esi dzirdējis, ka kāds atvērtu jelko ar tādiem buramvārdiem? –
Vīnijs un Sivns trijotni atrada mežmalā netālu no otras taciņas gala, kas veda uz Ēzelīša biezokni. Viņi trijotnes neveiksmīgos centienus atvērt lādīti bija vērojuši jau kādu laiku pamīšus skatīdamies caur binokli, kaut gan jāsaka atklāti, ka binoklis lielākoties bija pie Vīnija, un pētīja viņš lielākoties meitenes krūtis.
– Sveiki, knēveļi, ko jūs te meklējat manā mežā? – uzsauca Pjūks tuvodamies trijotnei. Nedaudz izbijušies no negaidītajiem viesiem viņi satrūkās, bet ātri attapās un nostājās trijatā priekšā lādītei, aizsegdami to skatam un ieņemdami kaujiniecisku pozu, turot zižļus uz priekšu izstieptās rokās.
– Es esmu Harijs Pjūkers, šis ir Rižiks Rons, un tā ir Spermione, – noteica Harijs, kurš acīmredzot jutās kā grupas līderis, – Un mēs neko neslēpjam, un nav mums nekādas lādītes aiz muguras! Un vispār šis nav Tavs mežs, bet gan Aizliegtais Mežs, kurš pieder Cūkuherpes internātskolai. Un mans tētis tur ir baigais priekšnieks, un viņš piekaus Tavu tē... tas ir piekaus Tevi! –
Sivns sabijās un sāka jau Vīniju raustīt aiz piedurknes, jo vēl taču var paspēt aizbēgt, tomēr Pjūks dusmīgi atbildēja: – Harijs Pjūkers saki? Esmu par Tevi dzirdējis! Vēl kaut kad nesen viens čoms sūdzējās par Tevi, nevaru tik atcerēties kādā sakarā... Bet par Cūkuherpi vari man te nekačāt pravas, skaidri zinu, ka esi bārenis un neviens Tev pakaļ nebļaus. Neatdosiet lādīti – nožēlosiet! –
– Liec mierā manus draugus! – drosmīgi nokliedza Rons, paiedams uz priekšu un draudīgi pavicinādams zizli.
– Tikai nedirs, ja! – atteica Vīnijs, – Rižajiem nav draugu! –
– Tukšrokdžimpiņ! Ķiķikulus! Avada Kedavra! – ar putām uz lūpām dusmīgi sauca Rons, vicinādams zizli, un, kad nekas nenotika, piemetināja, – Daudz sprēgāsi, zizli nāsī iespraudīšu! –
Pjūks nedaudz satrūkās no šādiem pārdrošiem draudiem, bet Sivns kautrīgi paskatījās uz Ronu un ierosināja: – A nevar nevis nāsī, bet pakaļā? Un nevis zizli, bet... –
– Muti ciet, Tu stulbā cūka! – viņu pārtrauca Pjūks un atkal pievērsās trijotnei, – Bet jūs knēveļi man pasakiet, kāpēc Ēzelīti piekāvāt, ko zāļu lādīti viņam nozagāt?–
– Viņš mums atteicās izpaust vitāli svarīgu informāciju par Vārdā Nesaucamo, – atteica Harijs
– Vārdā nesaucamo? –
– Nu to, kuram nav vārda! –
– Kas viņa vecākiem iztēle pietrūka, ka nevarēja vārdu iedot? – brīnījās Vīnijs.
– Nē, tieši otrādi, iedeva divus vārdus, un neviens īsti nezin, kā viņu tagad saukt – vai par Valdi, vai par Māri, – paskaidroja Harijs.
Pjūks sastinga. Valdis Māris! Tas taču viņa čoms, ar kuru viņi vakar tā normāli nodeva pa lampām! Un lēnām viņā atgriezās visas vakardienas atmiņas. Kā viņi sāka vien ar nieka alus kasti, un kā tas nenovēršami turpinājās ar tekilu un absintu, un tad jau bija jāiet pie Ha-i, kurš priecīgs viņiem pievienojās un uzcienāja ar garšīgajām sēnītēm, un kā viņi pēc tam testēja visas tās tabletītes un pulverīšus. Un arī par to, kā Valdis Māris sūdzējās, ka kaut kādi sīkie vienmēr izpērk visu līmi vietējā kioskā.
– Jūs taču esat līmi saostījušies! – iesaucās Vīnijs, – Taisāties, ka tiekat, citādi ziloņus uzsūtīšu! – Trijotne tramīgi saskatījās un sāka klaigāt: – Tikai ne ziloņus, tikai ne atkal ziloņus! – un visi metās prom, ko kājas nes.
– Par šiem es jau vakar dzirdēju, – Sivnam paskaidroja Pjūks, – Daudziem uzkrituši uz nerviem. Nē, bet vakar bija labais. Kā mēs ar Valdi un Māri, un Ha-i nodevām. Ā, bet bija taču vēl ceturtais, kā viņu tur sauca? Nu ja, punduris Fredis! Tas gan īsti neturēja. Līdz Ha-i nemaz netika, bija jau reāli piemāvies pie manis. Šis sāka spēlēties ar manu peņa gredzenu, un Valdis un Māris viņam iestāstīja, ka tas ir ļaunuma gredzens, un viņam tas jāiemet pirts krāsnī. Fredis bija apdolbījies tā ne pa jokam, un aizmetās prom kā plēsts, nez kāpēc skaļi kliegdams: „uz Mordoras kalnu!”Nieres pundurim netur, bļe! –
Pēkšņā atmiņas atgūšana Vīnijam garastāvokli uzlaboja gandrīz tik pat ļoti, kā zāļu lādītes atrašana. Sivns gan jutās ļoti sarūgtināts kad saprata, ka Pjūks ir izklaidējies bez viņa, bet arī viņš kļuva priecīgs, kad Vīnijs ieteicās, ka tabletītes viņa depresiju aizdzīs ātri vien prom, un tad varētu arī aiziet pist vardes.
– Bet kā mēs paši atvērsim lādīti? – ievaicājās Sivns.
– Pagriežot rokturi, protams! – atteica Vīnijs Pjūks, atvēra lādīti un priecīgs sāka izvēlēties zāles, ar kurām ārstēt depresiju. Šī diena tomēr nebūs galīgi izniekota!