lāstekas, starp citu, maina agregātstāvokli. tieši tagad.

kā jums šķiet, kurā dātumā tēja organizēs braucienu uz Kuldīgu?

01. aprīlī?
8. aprīlī?
15. aprīlī?

čau!
live and let others live
and your dates will be much longer
kaut kā vairāk neredzu, nekā rakstu
jūs, jaunkundz, kaut kā vairāk dziedat nekā runājat
bet vai jūs maz dzirdat ko es neredzu?
kā saule atspīdu, aiz mākoņiem nelienu
ak, tāpēc te tik saulaini auksts ir palicis
ciešāk, ciešāk, jaunkundz, aizpogājiet uzacis

krāsns nav jākurina. tā ir jāmāk kurināt.

ir cerības, dāmas un kungi. ir cerības. vecmuterīte teica, ka šodien tīri vai gribējies ņemt beņķīti un pie pagraba piesaulē pasēdēt. Būsim pārziemojuši. mazi vēl tie lociņi, bet cerams vairāk nesnigs. Angīnas medus pēdējā karote - maisi lēnām. Sausas malkas arī vairs ņehuja nav.
Pietiek slēpot, akli paliksiet!
Tabūna jau nu šogad toč laikam nebūs. Bet vajadzētu uz Kuldīgu iedzert kaut kad aizbraukt. pavasarī, kaut kad drīz, kad siltāks paliks, va zin. novusu uzspēlēt. es māku.

***vislabāk nesauļoties solārijā. Bet, ja sauļoties, tad minimāli***

tas kaķis sēž visu laiku gaidīdams notikumu. nedīdās, maita.
lūr tieši acīs. Caur aizsalušu logu. Re, atkal.
Jāaizvelk aizkars, jāielaiž kaķis.
Ir ideāls turēt sevi rokās. Neļaut sev gandrīz neko. Praktiski neko. Askēze caur patēriņu - that's the key to the future. and chemicals, too, of course. Tur jau tā relīģija, atvainojiet par banalitāti - tajos veikalu plauktos. Tur jau tas n kadrs panorāmā un x lappuse Rīgas Laikā.
Paralēlo Plaušu Izelpa.
Elles priekštelpa, kur noģērbties
pirms liktenīga beisbola mača
ar piečurātām dušām un svešiem pornožurnāliem. Homoksesuāliem treneriem un zirgu sūdiem laukumā tik vien, kā tev tur jāstāv.
(Drīz jāiet mājās, drīz būs jāiet mājās. Kaladū, meteņi, cīruļu puteņi.)
Bet iedomājaties ka nobīdījusies ir nevis klimatiskā komponente, bet laiks, kaut kur ir nobīdījies laiks. Kāds pagriezis lielo ceijeru tieshi pa 180. Un lūr, lūr ar ūdeņainu aci caur aizsalušu, aukstu logu - kas tagad notiks, nez, kas tagad būs?

guided by voices vai wedding present?

Melns banāns uz palagu balta sniega
un kabatas ponijam norauta galva
kura ir nedēļas vidējā diena
vai tā, kurai nav viena siena?
nevis logs, bet vienkārši nav viena siena
no pašas grīdas līdz pašām debesīm nav viena siena
kur kas vispār ir vidējā vidējā vidējā?
vidējā izslaukuma vidējā piena vidējā vidējā
kāds tur žiletes asmens. trīsdemit četri centimetri, kuri šķir tevi no šosejas kas apakšā zem tavām kājām, pēdām, papēžiem. traucies ar vismaz septiņdesmitkilometriem stundā. relativitāte, maķ viņu. es stāvu - tu kusties. nu bet iedomājieties taču, nieka pārdesmit centimetru pārpildītā mikriņā zem tevis.
Es, goda vārs, nenobrīnos par to, kāpēc vismaz pāris interesentu dienā neparauj stūri pa kreisi. Vienkārši tāpatās, lai redzētu kas notiek. kas notiek. Mikriņi figurē manos postos tāpat kā manā dzīvē - eksistenciāli, dzelteni, ar stūri. Paranoidāli, līkumos izslēgtami salona apgaismojumu - tā lai teikumu nevarētu izlasīt līdz galam.

Patlaban kad pārvietojoties iekrīt brīvs mirklis, es lasu Peļevinu. To, kuru jāatdod. To, kuru šķiet aptieka nez kāpēc nevarēja palasīt. To, par lapsiņu, es nezinu, man patīk. Un pofig ka visi varoņi izmanto tos pašus vārdu vārdus it kā būtu spēlējušies vienā smilšu kastē. Tiesa, es vienreiz mēģināju iedomāties cilvēku, kura mīļākais, izteikti mīļākais autors ir Peļevins. Sanāca dažādi tipiņi, bet ne ar vienu no viņiem dzert šņabi līdz rītam es negribētu. Kur nu vēl vienā filatēlistu biedrībā sastāvēt. Ir vēl viena lieta, - Maskavas draivu viņš pārspīlē, tas vairs nav modīgi. Mck. Da pohuj. Da pašol viņš. Tikai jocīgi ka Jēzu Kristu Peļevins ne iz manto. Vismaz es neatceros.

Vispār neatceros reizēm

to, kā mēs reizē beidzām
To, jā
bet reizēm neatceros vispār.
Atmiņas arkls mēdz vagot tuksnesi
ogho un uzšķērst naftas pilnas artērijas
davaj davaj un izbiedēt susurus susurus susurus susurus susurus

un, no pēdējā box-in-a-box
nokrīt rozā šlaufe
un, ko domājāt - tukšums?
nē, vēl viena box-in-a-box
un, ko domājāt - reinkranācija?
nē, vēl viena box-in-a-box
un, ko domājāt - taisnība?

dzīvot skaisto cilvēka dzīvi - tā paTV anonīmais aizkadra kverplis īd vecmuteres istabā. Nesot skaliņus iekuram, palūru - Peters salicis plaukstas sev priekšā, kā dievu lūdzot, plaukstas pamatnes turot ciet, paver pirkstus vaļā, tas viņa ģīmis tieši pa vidu, un saka: "nu tā vismaz man liekas bija rakstīts vienā no maniem dzejoļu krājumiem". Un vēl viņš breģī kaut ko par šīs, vai tās domas piekonstruēšanu tam, vai citam dzejolim. Normāli, ne. Nez kas viņam ir sieva?

Papīrs iekuram man ir tāda kabatas formāta žurnāliņi - radio ļubiteļ. Ar shēmām, mīnusiņiem, plusiņiem, tranzistoriņi, diodītes. Begušije ogņi na poluprovodņikah!
Pēdējā laikā, monolītā duba avangardā Rasta karogu plivina - Jah Shaka. Ziema taču. Arī Indica patlaban dominē, nevis Sativa. Visvairāk gribas lasīt par Sniegavīru, bet nedrīkst, jo jātaupa. Un nav jau laika - jādzer. Un laikam, jā, nav jau jēgas.
ja nu vienīgi laikam ir.

Pārdaugavā bērnus uz skolu, paldies dievam, vēl joprojām pavada vecmāmiņas. Iesēdina trambulī un noskatās pakaļ līdz dodas mājup, pa ceļam iegriežoties stūra bodē nopirkt pienu. Oj, gribējās jau stikla pudelēs ar alumīnija vāciņu.
Nu ir taču, ir skaidrs, ka tetrapakas nekad nesasniegs tik romantiska objekta statusu neviena cilvēka paurī, kā litrīgās piena stikla pudeles ir sasniegušas manējā. Protams, pat nepietuvosies manam Everestam. Tā, kaut kāda litra piena pudeļu nesamērīgā forma (salīdzinot ar puslitereni), biezais stikls un caur to saules stari salauzti uz palodzes. Tas pirms iešanas uz tarņiku, pudeles vēl slapjas, palodze nesen krāsota un jā - apskaudiet, man bija tīkliņmaisiņš! Uhh, bļa, un tā speciālā birste ar ko pirms nodošanas izbirstēt. Atkal tas taras fetišisms. XY* paaudzes nostalģiskums - tas pats par sevi. Paga, paga - re kur ir saits ar vecu žvačku iepakojumiem, a re kur ar kasetēm. Tikai bez psihoanalītiskas muldēšanas, dāmas un kungi, tikai bez psihoanalītiskas muldēšanas.
Nē, tomēr varētu būt, ka divlitrīga septiņprocentīgā plastmasas alus pudele pēc gadiem desmit kāda cita paurī nomainīs, manējo pieninieci manējā. Paurī. Mierīgi.

Sajūta, ka pasaule ir kaut kā pilnībā mainījusies mani nepamet. Bet tas viss tā jauki iebarots, noformēts, ieziepēts, ka neko, aiziet pat bez ūdens noraušanas. Viss uzrakstīts. Viss izprotams. Jei bogu, man liekas, algoritmi, kas nepieciešami izdzīvošanai kļūst arvien primitīvāki. Straujiem soļiem. No turienes arī cinisms. Manuālis, kā nodzīvot savu dzīvi tāpat kā pārējie nje lomanova groša nestoit. Tikai jātur teļļuks ieslēgts un jālieto tikai valdības apstiprinātas narkotikas.
Bet taču ir briesmīgi viendien apjēgt, ka vienīgais kas tevi interesē ir iepakojums. Vai ne!

vakardiena kā slapjas skudras trajektorija
nē, sausas skudras.
nakts viducī mdma opera, kristālisks sniegs, visas laternas iedegtas.
ikviens punkts izstaro miljards vektorus tieši acī un es staavu un brīnos, kā viņi tādi taisni, bez izliekuma nonāk manā acī. no ikviena kristāliskā ūdens atoma - tieši manā acī. man ir sarkani vaigi, nosaluši vaigu gali.
- iedzersim tēju?
- protams, dzersim tēju visu nakti, kamēr vien maisiņiem krūzē būs vietas
tad nāk ausma, tā pati rīta gaisma, kas nedēļas vidū (ja rīt ir brīva diena) liek piebriest džinsu priekšai.
tā pati gaisma, šorīt nodevīga, izrēķināta, neatceļama.
gandža ir tā, kas izliec vektorus, liek tiem kļūt vijīgiem, eļļainiem. piešķir jēgu.
gandža ir tā, kas blāvā rītā krupi pārvērš par krūti.

es neatceros - tev neko nevajadzēja? Vai vajadzēja visu?
Protams, ka iņ un jaņ ir atceļams un tā erotiskā liekuma vietā būtu novelkama skaidra, taisna robeža un pretkrāsu bumbuļi - aizkrāsojami. un ne jau tur zem kaut kāda binaritātes lozunga, bet vienkārši tā smukāk. Redzi - b/w/b/w/b/w. Viss noslēdzas, nočīkst eņģes - durvis aizveras - un laimīgs tas kas paspēja.
iekšā.
- dzer ārā!
- spļauj ātri ārā! Vai tu dzirdi, ko es tev saku!
- jau noriju!
- joptvaimaķ

dzīve kļūst paredzama, dāmas un kungi, jūs taču arī to jūtat.
priecīgu jauno gadu, dāmas, jūs taču arī jūtat tos kungus.

Pēc jauno klimatisko ieroču kalibrēšanas sekām un masu mēdiju izmisīgās vēlmes notirgot man vēl vienu tantiņu no romantiskās Rīgas pievārtes gumijniekos, nav kaut kā īsti labi. No otras puses detaļas vislabāk ir satvert tieši tad, kad troksni izdodas pārvērst par fonu. Socioloģisks tāds DUBs.
Šodien, uz sausas, īstas zemes šodien mani pavadīja īsta saule debesīs, snoweri spilgti sarkani, īsta saule debesīs un vēl, melnūsainais taksists, kuru dzīve piespiedusi sēsties pie mikriņa stūres. biļetes bļa nedod, gaismu salonā neieslēdz, izmeties kreklā un sakruķījis apsildi uz max, pavēris sev logam mazu šķirbiņu - vienīgo gaisa avotu hermētiskā dzeltenā mikriņā, viņš močī. Močī pretī tumsai, pretī halogēnām pretimbraucošo gaismām. Viņš močī ar labo roku pieturot tādas mazas salokāmas durtiņas. Ziniet tādas pašas kā trolejbusos reiz bija, tajos, kuri klikšķēja visu laiku pārslēdzoties relejiem, kad spieda vai atlaida gāzi. Durtiņas ar viltīgu krampīti. Un, kā to krampīti, tā kā šleperi, ar kādu rokas vēzienu aizsita T-vadītāja, kad nokrita štanga un bija jāmeklē eļļainie cimdi. Ūsainajam šoferim tas krampīts salūzis un tāpēc viņš pietur durteles ar roku lai nežvankājās. Ja neturēs, tad durteles dauziisies pret priekšējo paneli un redz, redz kāds robs jau izsists, šoferi atlaidīs no darba.
Stulbais darbs.
Stulbais šoferis.
Stulbā televīzija.
Un, jā dakter, es zinu, esmu jau iepriekš par to sūdzējies - šitentā teksts dekonstruējas. Jēga noplūst pa varenām apziņas krācēm, tur lejā, uz jūru, bet teksts, palicis vientuļš, apjucis, bez jēgas vienkārši sabrūk. Eļļainie cimdi, jā dakter, eļļainie cimdi. Tādi, līdz elkonim, nu labi dakter, tādi līdz elkonim eļļaini gumijas cimdi, tādi nebija.

domaaju ka jaaienes malka paluuru pa balto logu, noshnjaucos kaa beerniibaa
paarsleedzu muuziku uz taadu kaada man patiik tagad
melns melns melns jeezus naaks pusdienaas
piena piena piena upes tecees
aste ziedees
nee, jaaienes malka
uzpiipeeshu tikai
pulkstens jau viens. ziemassveetki jau otrie. visgodiigaakie.
melnais jeezus seezh pie galda un dzied morjaku dziesmas par kjiinas un psrs draudziibu.
teeli mainaas - grebenshikovs paliek
miiljais, melnais jeezu - izdari luudzu taa lai mums vairaak nav jaaeed taas zivis
pilnaam muteem un mees varam arii atbildeet.
- zakusi ogurchikom.
muti ciet.
shuj pati!
bet nu jaa. bez taa gruzona jau nevar. un nevar arvien vairaak. tobish gruzona arvien vairaak.
un kanaali nepiedirshas kaa vareetu gaidiit, bet vienkaarshi kljuust plataaki, aiznjemot citu orgaanu vietu. un zudosho orgaanu funkciju uznjemas orgaani kuriem nav ne jausmas kaa to pildiit. par suudiem, kaadi buus, kad datu pluusmai vairs nebuus recipienta, man liekas arii sen jau ir padomaats.
bet tas viss ir suuds, ja tu, piemeeram, esi kakjis.
kakjis uz kugja muguras.

pa televiiziju raida cieshanas. vecmutere klindzhina ar karoti, maisa kakao. teica, ka veelaak gribot pastaigaat liidz kaiminju maajaam, uzsildiishot tikai zirnjus, griboties eest.
- glumsh aaraa, es saku
- nuja, naac liidz, vinja saka
pa televiiziju novecojoshu aktrishu cieshanas. baali tumiigas asaras pat nesakjeras ar shpakteleeto aadu. nosliid. es jau nu te neko neteikshu par shkjirbainajiem skatuves deeljiem, miiljais melnais jeezu, pasarg.
miiljais melnais meeteli, piedod.

aaa-
atcereejos -
kameer jums nebuus labi - nevienam nebuus labi. labi?

apsnigsim un
neaizmigsim

lai jums labi.

simetrijas
goddog
godbog
leekmes

pet shop boys, starp citu, man arī patīk.
it's a sin!
ir tikai viena lieta mums visiem kopīga
tas ir grēks!
obanā.
father forgive me, i can't live with my shame.
tas ir tikai tas ko es dzirdu
ermanbriks ir tas ko es redzu ja neskatos monitorā.
it's a sin!
kaut kādus vīrus ar pletnēm es atceros starp citu tajā raidījumā
un asinis. un tie sintiņa akordi
you are always on my mind
my primary school with my stadium. with my maiņas apavi.
now, i live on the high street.
suburbia.

tinot kāsi ievēroju ka atkal esmu nošmulējis roku pie krāsns
viens rieciens melnu pelnu uz rādītājpirksta kursh reegojas ik reizi pieceļot džointu pie lūpām tepat degungalā. Eksistences minimums joptvai. Par šmulēšanos man vienmēr nāk prātā Armanda stāstītais. Par viņa reiz āfrikā sastapto melno, kurš bukņīja sānos sarunbiedram ik reizi, kad garām gāja šmauga meitene. Vajagot viņu ievilkt dušā un nosmērēt Visu ar medu. nekāda seksa. eksistences minimums.
nominatīvs kas? iesnas.
instrumentālis - ar piparu rūgto. plastmasas o.5 pudelē. ieliektajā, lai ērtāk ienest klubiņā. lai sajust kā muguras izliekums sapas ar pudeles ovālu. njevinnij kalpočok, joptvai, taras erotomānija. atkarība. narkomānija.
asociāciju ķēdes grauž, noberž. nē, lai kā skočs pieliptu, saplūstu, bet griež pa perpendikulu un atgriež mustura fragmentu, par kuru jau kaut ko reiz rakstīju.
lokomotīvs? tātad vajadzīga vieta, self security, šeit neko - i.b. piemēram, kad nav kur dzīvot - ieslēdz mobilo telefonu. Un kļūst sazvanāms. Cik sazvanāms esi Tu? sev es dodu kādus 25 %. bet līkne ir samērā stabila. nu, okej, ne jau tik stabila kā košanas kardiogramma tam kāpēeses čļenam no veņičkas, bet regularitāte ir vērojama. Babilonas nopelns.
ha, Regularitāte. Vecmutere šodien noraustīja plecus: "ko ta te var gribēt, ja trīs stundas pa dienu ir tikai gaišs. it kā gaišs". Reizēm tiešām no tās drūmās dzertuves gribas nokļūt pārizgaismotā fotogrāfijā. Operāciju zālē, kur visi leņķi ir deviņdesmit grādu. precīzi. Bet tas tā auksti kaukā
Labāk bļin jūrmalā,
sētā, pašā pusdienas laikā
kad laba vakara priekšnojautās
deg pēdas, kur saule jau no rīta silda
saulesbrilles, peldmēteļi
tepat mežs, tepat, tepat
egles, egles - es jūs mīlu

try and try to reach the top
don't you ever look back
if you don't, you will be a sucess man
just have a little faith in yourself

visur ir cīņa
visur ir karš
un tikai viena cerība
atnāk nepieklauvējusi, pašai atslēgas, pidžamma līdzi
viņai nevajag spoguli, pati atnesusi
nedz kaila nedz apģērbta, pati atnesusi
čau!
rītdiena nebūs tā pati, kas šodiena,
es iedzeru viskiju, uzpīpēju un šodiena vairs nav rītdiena
bet vakardiena, turcijā, jamaikā,
visi ratā, ellē ratā, minhenes lidostā, ziemeļbrieži, starp citu arī turcijā, dekoratīvi ziemeļu brieži,
ragi sakrustoti kā huseina irākā, pašā trafika starplaikā, pa vidu, pie ataturka monumenta.
jā jā vot tāds tur ātrums ir, daudz lielāks laika sprīdis vienā momentā ietilpst nekā mums. jo siltāks. jo civilizācijas šūpulis tuvāks. rasta, rasta people.

smiti.
un iedomājies ja tu, ja tu, būtu tur toreiz, ko tad tu teiktu, ko teiktu?
ja Tu būtu toreiz. Ko tad tu teiktu?
smiti
es atceros kā mēs pīpējām zāli kapiņos, kur nor.koz bija kapsargs un ziemās arī kočegars. un sidars arī bija, biomehāniķis.
mēs cēlāmies agri un braucām uz saulkrastiem. alus, trankvilizatori un jūra.
un smiti.
un ja tas sasodiitais divstaaviigais
vispār nemaz nedomā
mums sānos
mums sānos
ko Tad tu teiktu?
Ko tad tu teiktu?