Quick Note
svētdien, 7.12.2008 @4:19 pm | Amnestija un Objektivitāte
Katram cilvēkam reiz dzīvē pienāk brīdis, ka viņu pamodina konkrēta klopēšanās pie durvīm.Es neatceros par ko es sapņoju, bet atmožoties es dumji smaidiju. Pasniedzoties ar roku, Es atvēru durvis. Aiz tām stāveja Vitālijs - tā saucamais izīrētājs -, kurš apgaismoja mani par to, ka pēc 20 minūtēm ieradīsies potenciālais jaunais īrnieks . Dodot mājienu, ka jāceļas augšā un nedaudz jāpievāc istaba. Neko neatbildēdams un tikpat dumji smaidīdams, Es aizvēru istabas durvis un nogūlos atpakaļ gultā.
Un tad es sāku rēkt. Rēkt par to, ka mums vairs nav darba. Nav arī naudas pa ko maksāt īri, vai iepirkt pārtiku. Nemaz nerunāsim par telefona kredītu vai braukšanas kartiņu.
Apģērbies un nosēdies klubkrēslā, Es sāku plānot šī vakara ielaušanos noskatītajā skvottā.
Kredīts uz 1k, skola itkā būtu mums abiem jāpabeidz, tākā nevar, nevar!!
mirs no bada un mirs uz ielas, ka tik maajaas nebraukt? jeega maza - pats zini, ka ar tukshu veederu un beigtiem galiigi nemaacaas.
pievienojos par to, ka mājās jābrauc ;)
redzi kro? 2vs1 - voljii maajaas seski!
Meitiņ, labprāt, bet kredīti un vēl šis tas neļauj atgriesties, kamēr viss nav nokārtots.
Nu te ir tāda lieta kā skipps aiz foodshopa. Gan jau esi dzirdējis, kas tas tāds ir.. So par ēdiena tēma būtu izsmelta, par to dzīvošanu squatt's gonna save us. Jautājums ir tikai, kad mēs viņu atvērsim.