Quick Note 

svētdien, 7.12.2008 @4:19 pm | Amnestija un Objektivitāte

Katram cilvēkam reiz dzīvē pienāk brīdis, ka viņu pamodina konkrēta klopēšanās pie durvīm.

Es neatceros par ko es sapņoju, bet atmožoties es dumji smaidiju. Pasniedzoties ar roku, Es atvēru durvis. Aiz tām stāveja Vitālijs - tā saucamais izīrētājs -, kurš apgaismoja mani par to, ka pēc 20 minūtēm ieradīsies potenciālais jaunais īrnieks . Dodot mājienu, ka jāceļas augšā un nedaudz jāpievāc istaba. Neko neatbildēdams un tikpat dumji smaidīdams, Es aizvēru istabas durvis un nogūlos atpakaļ gultā.

Un tad es sāku rēkt. Rēkt par to, ka mums vairs nav darba. Nav arī naudas pa ko maksāt īri, vai iepirkt pārtiku. Nemaz nerunāsim par telefona kredītu vai braukšanas kartiņu.

Apģērbies un nosēdies klubkrēslā, Es sāku plānot šī vakara ielaušanos noskatītajā skvottā.