Reiz bija man meitiņa. Sen,.. 

otrdien, 18.06.2013 @12:29 am | Amnestija un Objektivitāte

Reiz bija man meitiņa. Sen, sen. Gadus sešus atpakaļ. Mēs izšķīrāmies pie dīvainiem apstākļiem. Neviens tā īsti negribēja šķirties, bet man tīri finansiālu apstākļu dēļ nācās aizbraut uz angliju(pateicos tiem apstākļiem, ka tā sanāca, jo tāda veida pieredze mani izmainija pilnībā) un tā teikt es viņu atstāju šeit(latvijā). Nepatīkami principā sanāca, jo kā zināms ilgetermiņa tālmaiņas attiecības ilgi neilgist. Nu un pašsaprotami tā arī notika. Īsāk runājot, šovkar viņa atbrauca pie manis no anglijas. Mēs pasēdējām un pārrīvējām to kas nebija kaut kad izteikts. Tīri diplomatīvā noskaņā, lakoniski nostrādātas frāzes, nostādija visu savos plauktos un mēs šķīrāmies kā draugi. No savas puses es teiktu, ka tā bija pareizā izvēle, jo tā pilnīgi es šai sievietei vairs nevaru uzticēties.

Runājot par kaut ko pozitīvāku.

Drīzumā nāk jāņi. Kā zināms, šajos svētkos visiem patīk meklēt papardes ziedu. Un arī man to protams patīk meklēt. Par šo papardes ziedu, šoreiz es gribētu izvēlēties iepriekš minēto drauga sievieti(kuru viņs pazina burtiski pāris stundas). Jauka, slaida, tvirta. Smērējās man klāt, ka maz neliekas. Meitai zieds jau ir uzziedis, tā teikt ir īstais laiks to noplūkt.

Vēl tik trīs dienas un jau varēs doties brīvdienās. Nodzerties, noēsties, nopisties līdz kliņķim. Kolka, here I come/cum.