Mans tētis var visu.
-- Mans tētis var visu!
-- Mamma tā teica!
-- Ja netici, pajautā vectētiņam!
Šādus vārdus dzirdam katrā ģimenē, katrā bērnu grupiņā. Parasti tos pieņemam kā pašus par sevi saprotamus, ne visai iedziļinamies to psiholoģiskajā jēgā.
Kas šajos vārdos atklājas? Bērna pieredze un pārliecība, ka lieli zina un prot vairāk? Jā, ari tā! Bet, ja ielūkojamies šīs parādības būtībā dziļāk, pavērojam arī tos bērnus, kuru tēvi vai mātes nebūt nav paraugs saviem bērniem, varam pamanīt bērnos izteiktu
vajadzību pēc atdarināšanas cienīga objekta. Ja tāda nav realitātē, bērns pats to cenšas radīt savās ilūzijās. Bet ilūziju pasaule nav pastāvīga, tā agri vai vēlu saskarē ar realitāti zūd. Un tad ir traģēdija, vilšanās, ideālu sabrukums. Es, protams, šeit sabiezinu krāsas un tomēr...
Atgriezīsimies pie šīs parādības pašem aizsākumiem - pie atdarināsanas. Šim vārdam ne vienmēr ir laba skaņa, jo bieži tas tiek pretstatīts jaunradei. Un tomēr -- neviens cilvēks, neviena radoša personība nav izaugusi bez atdarināšanas.
Atdarināsanas ceļā bērns apgūst dzīves un saskarsmes prasmes un iemaņas. Tā bērns iemācas galvenās emocionālās reakcijas, praktiskās darbības paņēmienus, pat valodas sākotnējos elementus. Bērni atdarina vecāku žestus, balss intonācijas un daudz ko citu.
Ļoti svarīgi, lai atdarināšanas procesā jau laikus parādītos
jaunrades elementi. Psihiski normāam bērnam tas noris dabiski, tomēr vecākiem un pedagogiem visiem līdzekļiem šī tendence jāstimulē, nevis jāapslāpē.
Ne katrreiz bērn’a jaurades produkts, kas radies atdarināšanas gaitā, ir tas labākais, taču tas ir paša atrasts, tāpēc bērnam ir vērtīgs un nozīmīgs. To nosodot, mēs apslāpējam mazā cilvēka veselīgās tendences jaurades virzienā. Piemēram, palīdzot uzkopt istabu, bērns ik uz soļa spējīgs izdomāt savus jauninājumus (grīdas lupatu stumdīt ar kāju, putekļus slaucīt vienaikus ar divām lupatām utt.). Šī “racionalizācija” ir neloģiska, kavē, nevis sekmē darbu. Visvienkāršāk būtu aprāt un pavēlēt : “Dari tā, kā es! ” Tas arī ir visātrākais ceļš, kā bērnam iemācīt precīzi un rūpīgi veikt mājas darbus. Bet vai katrreiz ātrākais ir tas labākais? Vai, vienu iegūstot, nezaudējam kaut ko vairāk, kam lielāka un, galvenais, neatgriežama vērtība?
Pret bērna izdomu, racionalizāciju jāizturas ar vislielāko uzmanību. Tā jāstimulē un jāvada. Neracionāla racionalizācija ir jākoriģē. Aprakstītajā situācijā nevis vienkārši jāaprāj, bet jāparāda, ka šie jauninājumi gan derētu citā darbā (piemēram, ogu lasīšanā ar abām rokām), nevis te, jo nedz grīdu šādi var rūpīgi izmazgāt, nedz putekļus kārtīgi noslaucīt.
Protams, ir jāšķir bērna jaunrades tendences atdarināšanas procesā no vienkāršas blēņošanās, kas arī nereti vērojama bērnu darbībā.
Atdarināsanas un pat vienkāršas vērošanas gaitā rodas iekšēji mehānismi, kas visā turpmākajā dzīvē nosaka cilvēka izturēšanos, rīcību, manieres. Tieši tāpēc ģimenes locekļu savstarpējo attiecību stils audzina vairāk nekā padomi, sodi un pamudinājumi.
Vēlreiz gribas atgādināt, ka paļaušanās uz to, ka bērns jau vēl ir mazs, viņš neko nesaprot, ir visai nedroša. Ja ne bērna apziņa, tad zemapziņa arī šajā periodā fiksējas vecāku izturēšanās modeļi, kas var aktualizēties un noteikt viņa izturēšanos un personības attīstību nākontē. Skandāli un strīdi nav pieļaujami pat zīdaiņa klātbūtnē. Tādā vecumā, kad bērns vēl nespēj pareizi izvērtēt un ieņemt nosodošu pozīciju, aplamas izturēšanās modeļi var nostiprināties vispilnīgāk.
Bet tagad nedaudz par apzināt atdarināšanu, par iedālu, veidošanos un parauga lomu audzināšanā. Tas notiek vecumā, kad bērns jau spējīgs pateikt šos skaistos vārdus : “Tētis var visu” Tēvs, māte, vecākie brāļi un māsas visbiežāk ir bērna ideāls ģimenē. Normālas ģimenēs tas īpaši nav jāveido. Tētis kā gudrākais, stiprākais, māmiņa kā mīļākais cilvēks pilnīgi dabiski kļūst par paraugu, kuram mazais vēlas un cenšas līdzināties. Pedagoģiskā rekomendācija ir ļoti vienkārša -
nepieļaut situācijas un rīcību, kas sagrautu ticību šim paraugam. Taču tāda padoma vienkāršība slēpj sevī lielu sarežģītību. Ideāli mazbērna vecāki var kļūt par sliktajiem skolasbērna vecākiem. Tēvs un māte kā paraugs atklājas it kā divos apsketos:
1) savā rīcībā un darbībā vispār gan ģimenē, gan ārpus tās,
2) attieksmē pret bērnu.
Tieši šis otrais aspekts - attieksme pret bērnu - prasa lielas izmaiņas dzīves gaitā, prasa izturēšanās pārkārtošanu atbilstoši bērna vecumam.
Pamats, protams, vienmēr paliek vecāku reālā dzīve, bet tajā taču neizbēgamas ir neveiksmes un citas negatīvas iezīmes. Ne visas tās mēs, protams, bērniem atklājam, taču pareizi dara tie vecāki, kas jau no mazotnes
ļauj bērniem ieskatīties arī savās dzīves grūtībās un neveiksmēs, ar savu paraugu pārliecinot, ka tās nepieciešams un iespējams pārvarēt.
Bērna informētība par vecāku neveiksmēm nebūt nemazina viņu autoritāti, gluži otrādi - padara to īsteni darbīgu, it kā norūda to, nodrošinot bērnu pret lielajām vilšanās iespējām. Krass ideāla zudums vienmēr salīdzinams ar katastrofu.
Jau pirmsskolas vecumā bērns ne tikai jāiepazīstina ar ģimenes rūpēm, bet jādod arī zināms priekšstats par vecāku darbadzīvi, tās grūtībām, nozīmīgumu un skaustumu. Katrs no pieaugušajiem droši vien atceras, kādus iespaidus bērnībā atstājusi uzturēšanās tēva vai mātes darbavietā, un tagad pārliecinās, cik labprāt bērni nāk līdzi uz darbu, ja vien rodas tāda iespēja. Ne ar ko nesalīdzināms lepnums pārņem bērnu, vērojot savu tēvu vai māti darba procesā, saskarsmē ar biedriem. Domāju, ka arī darbaudzināsanā tādējādi tiek likti svarīgi pamati. Un kur tad vēl vecāku sarunas par darba problēmām mājās! Ja tād nav vai tās ir tikai sūrošanās, tad tiek kropļots bērns kā nākamais pilsonis un darbinieks, zūd arī vecāku autoritāte, māzinās viņu parauga loma.
Ar vecāku paraugu vien bērns tomēr nevar izaugt. Agrāk vai vēlāk
rodas jaunas vertīborientācijas un to meklēšana citos cilvēkos. Daži vecāki to slimīgi pārdzīvo, izjūt pat zināmu greizsirdību. Taču tam nav nekāda attaisnojuma. Bērnam augot, paplašinās viņa skarsmes loks, viņa interesēu daudzveidība, kas izvirza jaunus apbrīnas un atdarināšanas objektus. Par to vecākiem vajadzētu tikai priecāties un visu uzmanību pievērst galvenajam - kāda ir šo objektu virzība, citiem vārdiem sakot, uz ko tie virza jūsu bērnu.
Vecāku spēja izprast mazu bērnu, pusaudžu un jauniešu deālus dod iespēju saglabāt kontaktus un saprašanos ar jauno paaudzi, ietekmēt un vadīt to. Ideālākais variants ir tad, ja formula
“tētis var ticēt, uz viņu var paļauties”.
[ 71 lapuse ] psihologija ģimenē - I Plotnieks.
Rīga “zvaigzne” 1988.
Runājot par introspekciju..
“Nost ar pašaudzināšanu!” Tā man kādreiz teica un savus vārdus arī pamatoja divi jaunieši. Es viņiem gandrīz piekritu. Patiešām cilvēks dzīvo godīgi: mācās, stradā, cenšas pēc iespējas interesantāk pavadīt brīvo laiku. Un kas tur slikts? Kāpēc vēl īpaši “jārakņājas” pašam sevī, jāmēģina izprast un izvērtēt visu notiekošo? Tas tikai lieki aizņem laiku, rada nemieru. Tāda māžošanās vien ir! Cik gadu simtus cilvēks pat nezināja tādu jēdzienu, tomēr veica grandiozus darbus. Mani oponenti minēja pazīstamus zēnus un meitenes, atklājot, kuri no viņiem nodarbojas ar pašaudzināšanu, kuri ne, un atkal fakti runāja viņiem par labu. Toties divas meitenes, kuras klasē bieži uzsvēra pašaudzināšanas nepieciešamību, bija diezgan egoistiskas, nebiedriskas, arī sekmju ziņā viņas nebija no labākajām. Tieši šis paradokss pievērsa manas zinātniskās intereses pašaudzināšanas problēmai.
“Lai dzīvo pašaudzīnāšana!” Tā es saku tagad - pēc daudzu gadu pētniecības darba. Neceru, ka visi man tūdaļ piekritīs, būšu pat priecīgs, ja radīsies oponenti. Esmu gatavs pastrīdēties.
Bet kā es šodien diskutētu ar abiem jauniešiem maniem kādreizējiem oponentiem?
Vispirms, tie gadu simti, kamēr cilvēks nelietoja jēdzienu “pašaudzināšana”, nebūt nepagāja bez pašaudzināšanas.
Tikīdz cilvēkam radās apziņa, radās arī interese par to, kas norisinās viņā pašā. Pirms cilvēks sāk kādu darbu, viņš izvērtē savus spēkus. Arī izvēloties dzīves ceļu, nevar iztikt bez savu iespēju pamatīga izvērtējuma. Taču tas notiek epizodiski, dažkārt pat intuitīvi. Tieši tāpēc cilvēka spējas tiek izmantotas tikai daļēji. Lai atklātu rezerves, nepieciešama sevis dziļāka iepazīšana, izmantojot to, ko zinātnes par cilvēku atklājušas. Liktos, ka visvairāk sasniegt spēj cilvēki, kas jau agri sašaurina savu interešu loku, kas visu laiku mērķtiecīgi veltī tikai kādai šaurai darbības jomai, kādu specifisku spēju attīstīšanai. Taču psihologi šodien apgalvo, ka specifisko spēju sekmīgai attīstīšanai ir nepieciešams harmonisks vispārējo spēju attīstības līmenis. Mūsdienās, kad dzīve visapkārt tik raiba un daudzveidīga, jāprot izvēlēties. No pareizas izvēles atkarīgs viss cilvēka mūžs, viņa panākumi un neveiksmes. Tāpēc pušaudzināšanas pirmais sauklis - “Iepazīsti sevi” ir visai svarīgs.
Taču tam nav nekādas jēgas, ja neseko darbība.
Veidot sevi, nevis tikai runāt par sevis veidošanu - tas ir galvenais. Kā vēlāk noskaidroju, abi jaunieši - pašaudzināšanās pretinieki - to darīja labāk un mērķtiecīgāk par meitenēm, kuras tikai deklarēja savu pozitīvo attieksmi pret pašaudzināšanu.
Gan iepazīt, gan veidot sevi, pēc manām domām, var palīdzēt dažādās zinātnēs par cilvēku: gan psiholoģija, gan fizioloģija, gan filozofija u.c.
Vai cilvēkam vispār jāreaģē uz to, ko par viņu domā citi cilvēki? Neviens nespēj ignorēt citu cilvēku domas, uzskatus par sevi. Ārēji cilvēks to var apslēpt, bet vienaldzīgs pret to nav nekad. Katram mums ir zināms priekšstats par sevi. Tas rodas gan pašnovērtēšanas rezultātā, gan arī no tā, kā mums raksturojuši citi. Kad bijām bērni, mamma teica: “Tu bērniņ, esi labs!”, un mēs sevi tādu arī izjutām. Vēlāk viss kļūst sarežgītāk, cilvēks arī pašvērtējumā iegūst lielāku patstāvību. Tomēr pakļauties tikai uz paša priekšstatiem par sevi ir nepietiekami. Man svarīgi ir ne tikai tas, ko es domāju, bet arī tas, ko otrs cilvēks par mani. Tā no autorefleksijas cilvēks pāriet uz heterorefleksiju.
Cēlonis neveiksmēm var būt dažāds, bet nereti sastopas arī tā sauktās psiholoģiskās barjeras. Šķietami nevainīgie vārdiņi “es to nevaru”, “es to nespēju”, ja vien tā nav proza, var slēpt milzīgu ļaunumu.
Psiholoģija vienmēr ir akcentējusi domu par
ievirzes un pašsuģestijas milzīgo lomu personas dzīvē. Pietiek tikai sev iestāstīt, ka es to nespēju, ka man tas vai cits mācību priekšmets vai darbība nepadodas, lai tas kļūtu par īstenību. Dažkārt it kā pat pakļaujamies citu cilvēku apgalvojumiem par mūsu nespēju. Un ļoti, ļoti zaudējam. Tā cilvēkā tiek izveidotas daudzas un dažādas psiholoģiskās barjeras, kuru nojaukšana prasa milzīgu piepūli. Ļaunākais vēl ir tas, ka cilvēks ar tām aprod un samierinas.
Bulgāru zinātnieki konstatējuši, ka, nojaucot šīs psiholoģiskās barjeras, cilvēks spējīgs paveikt vismaz desmit reižu vairāk, nekā dzīvojot ar tām. Sevisķi tas sakāms par vispārējām spējām, kas ir gandrīz visu skolas mācību apguves pamatā. Citādi, protams, ir ar speciālajām spējām, kur lielāks īpatsvars ir dotībām. Atcerieties filmu “Septiņi soļi aiz horizonta”. Cilvēkam hipnozes stāvoklī iedvesa,a ka viņš ir Repins, un viņš sāka nesalīdzināmi labāk zīmēt. Vai Repina gars viņā iemājoja? Nē, ticība, ka viņš ir liels mākslinieks, ļa’va mobilizēt savas spējas un prasmes. To varēja izdarīt tāpēc, ka bija ticība saviem spēkiem, savām spējām. Šāda spēku mobilizācija iespējama ari nomoda stāvoklī, tikai jātic savām spējām, jānojauc dzīves apstākļu un paša izveidotās barjeras.
Ja cilvēks ir nolēmis apzināti nodarboties ar pašaudzināšanu, liels palīgs viņam var būt
pašaudzināsanas programma. Ļoti ma pašaudzināšanai dod tikai vispārēja vēlēšanās, piemēram, attīstīt savu gribu. Nepieciešama detalizēta programma. Tajā iekļaujami konkrēti uzdevumi, kas saistīti ar garīgo, morālo un fizisko sevis pilnveidošanu. Šajā programmā pusaudži un jaunieši bieži iekļauj valodu, dažādu sabiedriski politisku zināšanu (psiholoģijas, filozofijas utt.), tehnikas prasmju un iemaņu apgūšanu, morālo un voluntāro īpašību attīstīšanu, negatīvo paradumu izkaušanu, savu fizisko nepilnību labošanu. Taču ne katrreiz viņu izstrādātā programma atbilst vispusīgi attīstīta cilvēka prasībām. Lietpratīgs pieaugušo padoms var palīdzēt pilveidot izstrādāto programmu. Ģimenēs, kur valda savstarpēja saprašanās un uzticība, bērni to neslēpj no vecākiem un labprāt uzklausa viņu padomus. No vecākiem tas prasa ļoti lielu smalkjūtību un taktu. Pietiek ar vienu vienīgu aizvainojumu, sevisķi biedru klātbūtnē, lai rastos neuzticība un atsvešināšanās. Nekādā gadijumā nedrīkst zoboties: “Redz, kāda nu ir tava pašaudzināsana!” Kad pašaudzināsanas programmā ietilpst morālā vai voluntārā rakstura uzdevumi, liels palīgs var būt
pašaudzināšanas noteikumu izstrādāšana. Izcilais krievu pedagogs K. Ušikins sev bija izstrādājis noteikumus.
- Pilnīgs miers, vismaz ārējs.
- Pārdomāt katru darbību.
- Nerunāt par sevi bez vajadzības neviena vārdā.
- Nepavadīt laiku neapzinīgi, darīt, ko gribu, nevis to, kas gadās. Utt.
Noteikumi, protams, katram var būt individuāli, savdabīgi. To izpildē liela nozīme ir stingrai paškontrolei un pašatskaitei. To ko darijuši ļoti daudzi ievērojami cilvēki, tādi cilvēki, kas dzīvē kaut ko iecerējuši sasniegt. Par to liecina viņu dienasgrāmatas un laika biedru stāstijumi.
Pašaudzināsanā tiek lietoti arī
tādi paņēmieni kā pašsolijums, pašatgādijunājums, pašnomierināšana, pašuzmundrināšana, pašatteikšanās, pašnosodijums, pašsodīšana utt. Šie paņēmieni pusaudžiem un jauniešiem jāizskaidro ar konkrētiem piemēriem brīvas sarunas kontaktā, tos ne mazums var sameklēt literatūrā. Prasīt no bērniem atskaiti par to izmantošanu gan nevajag.
Patiešām daudz ir šo apzīmējumu, kas sākās ar paš-! Uzskaitītie ne tuvu vēl nav visi! Taču viens šāds vārds, kas arī sākās ar paš-te neiederas. Šis vārds ir: Pašmērķis. Sevis veidošana nedrīkst kļūt par pašmērķi. Slimīga, pašmērķīga rakņāšanās sevī bez konkrētiem mērķiem, aktīviem ideāliem traucē personības attīstību. Tāpēc sevis veidošana ir cieši saistāma ar profesijas izvēli, praktisko ikdienas darbu.