Mans tētis var visu.
otrdien, 3.02.2009 @5:02 pm | Amnestija un Objektivitāte
-- Mans tētis var visu!-- Mamma tā teica!
-- Ja netici, pajautā vectētiņam!
Šādus vārdus dzirdam katrā ģimenē, katrā bērnu grupiņā. Parasti tos pieņemam kā pašus par sevi saprotamus, ne visai iedziļinamies to psiholoģiskajā jēgā.
Kas šajos vārdos atklājas? Bērna pieredze un pārliecība, ka lieli zina un prot vairāk? Jā, ari tā! Bet, ja ielūkojamies šīs parādības būtībā dziļāk, pavērojam arī tos bērnus, kuru tēvi vai mātes nebūt nav paraugs saviem bērniem, varam pamanīt bērnos izteiktu vajadzību pēc atdarināšanas cienīga objekta. Ja tāda nav realitātē, bērns pats to cenšas radīt savās ilūzijās. Bet ilūziju pasaule nav pastāvīga, tā agri vai vēlu saskarē ar realitāti zūd. Un tad ir traģēdija, vilšanās, ideālu sabrukums. Es, protams, šeit sabiezinu krāsas un tomēr...
Atgriezīsimies pie šīs parādības pašem aizsākumiem - pie atdarināsanas. Šim vārdam ne vienmēr ir laba skaņa, jo bieži tas tiek pretstatīts jaunradei. Un tomēr -- neviens cilvēks, neviena radoša personība nav izaugusi bez atdarināšanas.
Atdarināsanas ceļā bērns apgūst dzīves un saskarsmes prasmes un iemaņas. Tā bērns iemācas galvenās emocionālās reakcijas, praktiskās darbības paņēmienus, pat valodas sākotnējos elementus. Bērni atdarina vecāku žestus, balss intonācijas un daudz ko citu.
Ļoti svarīgi, lai atdarināšanas procesā jau laikus parādītos jaunrades elementi. Psihiski normāam bērnam tas noris dabiski, tomēr vecākiem un pedagogiem visiem līdzekļiem šī tendence jāstimulē, nevis jāapslāpē.
Ne katrreiz bērn’a jaurades produkts, kas radies atdarināšanas gaitā, ir tas labākais, taču tas ir paša atrasts, tāpēc bērnam ir vērtīgs un nozīmīgs. To nosodot, mēs apslāpējam mazā cilvēka veselīgās tendences jaurades virzienā. Piemēram, palīdzot uzkopt istabu, bērns ik uz soļa spējīgs izdomāt savus jauninājumus (grīdas lupatu stumdīt ar kāju, putekļus slaucīt vienaikus ar divām lupatām utt.). Šī “racionalizācija” ir neloģiska, kavē, nevis sekmē darbu. Visvienkāršāk būtu aprāt un pavēlēt : “Dari tā, kā es! ” Tas arī ir visātrākais ceļš, kā bērnam iemācīt precīzi un rūpīgi veikt mājas darbus. Bet vai katrreiz ātrākais ir tas labākais? Vai, vienu iegūstot, nezaudējam kaut ko vairāk, kam lielāka un, galvenais, neatgriežama vērtība?
Pret bērna izdomu, racionalizāciju jāizturas ar vislielāko uzmanību. Tā jāstimulē un jāvada. Neracionāla racionalizācija ir jākoriģē. Aprakstītajā situācijā nevis vienkārši jāaprāj, bet jāparāda, ka šie jauninājumi gan derētu citā darbā (piemēram, ogu lasīšanā ar abām rokām), nevis te, jo nedz grīdu šādi var rūpīgi izmazgāt, nedz putekļus kārtīgi noslaucīt.
Protams, ir jāšķir bērna jaunrades tendences atdarināšanas procesā no vienkāršas blēņošanās, kas arī nereti vērojama bērnu darbībā.
Atdarināsanas un pat vienkāršas vērošanas gaitā rodas iekšēji mehānismi, kas visā turpmākajā dzīvē nosaka cilvēka izturēšanos, rīcību, manieres. Tieši tāpēc ģimenes locekļu savstarpējo attiecību stils audzina vairāk nekā padomi, sodi un pamudinājumi.
Vēlreiz gribas atgādināt, ka paļaušanās uz to, ka bērns jau vēl ir mazs, viņš neko nesaprot, ir visai nedroša. Ja ne bērna apziņa, tad zemapziņa arī šajā periodā fiksējas vecāku izturēšanās modeļi, kas var aktualizēties un noteikt viņa izturēšanos un personības attīstību nākontē. Skandāli un strīdi nav pieļaujami pat zīdaiņa klātbūtnē. Tādā vecumā, kad bērns vēl nespēj pareizi izvērtēt un ieņemt nosodošu pozīciju, aplamas izturēšanās modeļi var nostiprināties vispilnīgāk.
Bet tagad nedaudz par apzināt atdarināšanu, par iedālu, veidošanos un parauga lomu audzināšanā. Tas notiek vecumā, kad bērns jau spējīgs pateikt šos skaistos vārdus : “Tētis var visu” Tēvs, māte, vecākie brāļi un māsas visbiežāk ir bērna ideāls ģimenē. Normālas ģimenēs tas īpaši nav jāveido. Tētis kā gudrākais, stiprākais, māmiņa kā mīļākais cilvēks pilnīgi dabiski kļūst par paraugu, kuram mazais vēlas un cenšas līdzināties. Pedagoģiskā rekomendācija ir ļoti vienkārša - nepieļaut situācijas un rīcību, kas sagrautu ticību šim paraugam. Taču tāda padoma vienkāršība slēpj sevī lielu sarežģītību. Ideāli mazbērna vecāki var kļūt par sliktajiem skolasbērna vecākiem. Tēvs un māte kā paraugs atklājas it kā divos apsketos:
1) savā rīcībā un darbībā vispār gan ģimenē, gan ārpus tās,
2) attieksmē pret bērnu.
Tieši šis otrais aspekts - attieksme pret bērnu - prasa lielas izmaiņas dzīves gaitā, prasa izturēšanās pārkārtošanu atbilstoši bērna vecumam.
Pamats, protams, vienmēr paliek vecāku reālā dzīve, bet tajā taču neizbēgamas ir neveiksmes un citas negatīvas iezīmes. Ne visas tās mēs, protams, bērniem atklājam, taču pareizi dara tie vecāki, kas jau no mazotnes ļauj bērniem ieskatīties arī savās dzīves grūtībās un neveiksmēs, ar savu paraugu pārliecinot, ka tās nepieciešams un iespējams pārvarēt.
Bērna informētība par vecāku neveiksmēm nebūt nemazina viņu autoritāti, gluži otrādi - padara to īsteni darbīgu, it kā norūda to, nodrošinot bērnu pret lielajām vilšanās iespējām. Krass ideāla zudums vienmēr salīdzinams ar katastrofu.
Jau pirmsskolas vecumā bērns ne tikai jāiepazīstina ar ģimenes rūpēm, bet jādod arī zināms priekšstats par vecāku darbadzīvi, tās grūtībām, nozīmīgumu un skaustumu. Katrs no pieaugušajiem droši vien atceras, kādus iespaidus bērnībā atstājusi uzturēšanās tēva vai mātes darbavietā, un tagad pārliecinās, cik labprāt bērni nāk līdzi uz darbu, ja vien rodas tāda iespēja. Ne ar ko nesalīdzināms lepnums pārņem bērnu, vērojot savu tēvu vai māti darba procesā, saskarsmē ar biedriem. Domāju, ka arī darbaudzināsanā tādējādi tiek likti svarīgi pamati. Un kur tad vēl vecāku sarunas par darba problēmām mājās! Ja tād nav vai tās ir tikai sūrošanās, tad tiek kropļots bērns kā nākamais pilsonis un darbinieks, zūd arī vecāku autoritāte, māzinās viņu parauga loma.
Ar vecāku paraugu vien bērns tomēr nevar izaugt. Agrāk vai vēlāk rodas jaunas vertīborientācijas un to meklēšana citos cilvēkos. Daži vecāki to slimīgi pārdzīvo, izjūt pat zināmu greizsirdību. Taču tam nav nekāda attaisnojuma. Bērnam augot, paplašinās viņa skarsmes loks, viņa interesēu daudzveidība, kas izvirza jaunus apbrīnas un atdarināšanas objektus. Par to vecākiem vajadzētu tikai priecāties un visu uzmanību pievērst galvenajam - kāda ir šo objektu virzība, citiem vārdiem sakot, uz ko tie virza jūsu bērnu.
Vecāku spēja izprast mazu bērnu, pusaudžu un jauniešu deālus dod iespēju saglabāt kontaktus un saprašanos ar jauno paaudzi, ietekmēt un vadīt to. Ideālākais variants ir tad, ja formula “tētis var ticēt, uz viņu var paļauties”.
[ 71 lapuse ] psihologija ģimenē - I Plotnieks.
Rīga “zvaigzne” 1988.