Runājot par introspekciju.. 

otrdien, 3.02.2009 @9:45 pm | Amnestija un Objektivitāte

“Nost ar pašaudzināšanu!” Tā man kādreiz teica un savus vārdus arī pamatoja divi jaunieši. Es viņiem gandrīz piekritu. Patiešām cilvēks dzīvo godīgi: mācās, stradā, cenšas pēc iespējas interesantāk pavadīt brīvo laiku. Un kas tur slikts? Kāpēc vēl īpaši “jārakņājas” pašam sevī, jāmēģina izprast un izvērtēt visu notiekošo? Tas tikai lieki aizņem laiku, rada nemieru. Tāda māžošanās vien ir! Cik gadu simtus cilvēks pat nezināja tādu jēdzienu, tomēr veica grandiozus darbus. Mani oponenti minēja pazīstamus zēnus un meitenes, atklājot, kuri no viņiem nodarbojas ar pašaudzināšanu, kuri ne, un atkal fakti runāja viņiem par labu. Toties divas meitenes, kuras klasē bieži uzsvēra pašaudzināšanas nepieciešamību, bija diezgan egoistiskas, nebiedriskas, arī sekmju ziņā viņas nebija no labākajām. Tieši šis paradokss pievērsa manas zinātniskās intereses pašaudzināšanas problēmai.
        “Lai dzīvo pašaudzīnāšana!” Tā es saku tagad - pēc daudzu gadu pētniecības darba. Neceru, ka visi man tūdaļ piekritīs, būšu pat priecīgs, ja radīsies oponenti. Esmu gatavs pastrīdēties.
        Bet kā es šodien diskutētu ar abiem jauniešiem maniem kādreizējiem oponentiem?
        Vispirms, tie gadu simti, kamēr cilvēks nelietoja jēdzienu “pašaudzināšana”, nebūt nepagāja bez pašaudzināšanas. Tikīdz cilvēkam radās apziņa, radās arī interese par to, kas norisinās viņā pašā. Pirms cilvēks sāk kādu darbu, viņš izvērtē savus spēkus. Arī izvēloties dzīves ceļu, nevar iztikt bez savu iespēju pamatīga izvērtējuma. Taču tas notiek epizodiski, dažkārt pat intuitīvi. Tieši tāpēc cilvēka spējas tiek izmantotas tikai daļēji. Lai atklātu rezerves, nepieciešama sevis dziļāka iepazīšana, izmantojot to, ko zinātnes par cilvēku atklājušas. Liktos, ka visvairāk sasniegt spēj cilvēki, kas jau agri sašaurina savu interešu loku, kas visu laiku mērķtiecīgi veltī tikai kādai šaurai darbības jomai, kādu specifisku spēju attīstīšanai. Taču psihologi šodien apgalvo, ka specifisko spēju sekmīgai attīstīšanai ir nepieciešams harmonisks vispārējo spēju attīstības līmenis. Mūsdienās, kad dzīve visapkārt tik raiba un daudzveidīga, jāprot izvēlēties. No pareizas izvēles atkarīgs viss cilvēka mūžs, viņa panākumi un neveiksmes. Tāpēc pušaudzināšanas pirmais sauklis - “Iepazīsti sevi” ir visai svarīgs.
        Taču tam nav nekādas jēgas, ja neseko darbība. Veidot sevi, nevis tikai runāt par sevis veidošanu - tas ir galvenais. Kā vēlāk noskaidroju, abi jaunieši - pašaudzināšanās pretinieki - to darīja labāk un mērķtiecīgāk par meitenēm, kuras tikai deklarēja savu pozitīvo attieksmi pret pašaudzināšanu.
        Gan iepazīt, gan veidot sevi, pēc manām domām, var palīdzēt dažādās zinātnēs par cilvēku: gan psiholoģija, gan fizioloģija, gan filozofija u.c.
        Vai cilvēkam vispār jāreaģē uz to, ko par viņu domā citi cilvēki? Neviens nespēj ignorēt citu cilvēku domas, uzskatus par sevi. Ārēji cilvēks to var apslēpt, bet vienaldzīgs pret to nav nekad. Katram mums ir zināms priekšstats par sevi. Tas rodas gan pašnovērtēšanas rezultātā, gan arī no tā, kā mums raksturojuši citi. Kad bijām bērni, mamma teica: “Tu bērniņ, esi labs!”, un mēs sevi tādu arī izjutām. Vēlāk viss kļūst sarežgītāk, cilvēks arī pašvērtējumā iegūst lielāku patstāvību. Tomēr pakļauties tikai uz paša priekšstatiem par sevi ir nepietiekami. Man svarīgi ir ne tikai tas, ko es domāju, bet arī tas, ko otrs cilvēks par mani. Tā no autorefleksijas cilvēks pāriet uz heterorefleksiju.
        Cēlonis neveiksmēm var būt dažāds, bet nereti sastopas arī tā sauktās psiholoģiskās barjeras. Šķietami nevainīgie vārdiņi “es to nevaru”, “es to nespēju”, ja vien tā nav proza, var slēpt milzīgu ļaunumu.
        Psiholoģija vienmēr ir akcentējusi domu par ievirzes un pašsuģestijas milzīgo lomu personas dzīvē. Pietiek tikai sev iestāstīt, ka es to nespēju, ka man tas vai cits mācību priekšmets vai darbība nepadodas, lai tas kļūtu par īstenību. Dažkārt it kā pat pakļaujamies citu cilvēku apgalvojumiem par mūsu nespēju. Un ļoti, ļoti zaudējam. Tā cilvēkā tiek izveidotas daudzas un dažādas psiholoģiskās barjeras, kuru nojaukšana prasa milzīgu piepūli. Ļaunākais vēl ir tas, ka cilvēks ar tām aprod un samierinas.
        Bulgāru zinātnieki konstatējuši, ka, nojaucot šīs psiholoģiskās barjeras, cilvēks spējīgs paveikt vismaz desmit reižu vairāk, nekā dzīvojot ar tām. Sevisķi tas sakāms par vispārējām spējām, kas ir gandrīz visu skolas mācību apguves pamatā. Citādi, protams, ir ar speciālajām spējām, kur lielāks īpatsvars ir dotībām. Atcerieties filmu “Septiņi soļi aiz horizonta”. Cilvēkam hipnozes stāvoklī iedvesa,a ka viņš ir Repins, un viņš sāka nesalīdzināmi labāk zīmēt. Vai Repina gars viņā iemājoja? Nē, ticība, ka viņš ir liels mākslinieks, ļa’va mobilizēt savas spējas un prasmes. To varēja izdarīt tāpēc, ka bija ticība saviem spēkiem, savām spējām. Šāda spēku mobilizācija iespējama ari nomoda stāvoklī, tikai jātic savām spējām, jānojauc dzīves apstākļu un paša izveidotās barjeras.
        Ja cilvēks ir nolēmis apzināti nodarboties ar pašaudzināšanu, liels palīgs viņam var būt pašaudzināsanas programma. Ļoti ma pašaudzināšanai dod tikai vispārēja vēlēšanās, piemēram, attīstīt savu gribu. Nepieciešama detalizēta programma. Tajā iekļaujami konkrēti uzdevumi, kas saistīti ar garīgo, morālo un fizisko sevis pilnveidošanu. Šajā programmā pusaudži un jaunieši bieži iekļauj valodu, dažādu sabiedriski politisku zināšanu (psiholoģijas, filozofijas utt.), tehnikas prasmju un iemaņu apgūšanu, morālo un voluntāro īpašību attīstīšanu, negatīvo paradumu izkaušanu, savu fizisko nepilnību labošanu. Taču ne katrreiz viņu izstrādātā programma atbilst vispusīgi attīstīta cilvēka prasībām. Lietpratīgs pieaugušo padoms var palīdzēt pilveidot izstrādāto programmu. Ģimenēs, kur valda savstarpēja saprašanās un uzticība, bērni to neslēpj no vecākiem un labprāt uzklausa viņu padomus. No vecākiem tas prasa ļoti lielu smalkjūtību un taktu. Pietiek ar vienu vienīgu aizvainojumu, sevisķi biedru klātbūtnē, lai rastos neuzticība un atsvešināšanās. Nekādā gadijumā nedrīkst zoboties: “Redz, kāda nu ir tava pašaudzināsana!” Kad pašaudzināsanas programmā ietilpst morālā vai voluntārā rakstura uzdevumi, liels palīgs var būt pašaudzināšanas noteikumu izstrādāšana. Izcilais krievu pedagogs K. Ušikins sev bija izstrādājis noteikumus.

1. Pilnīgs miers, vismaz ārējs.
2. Pārdomāt katru darbību.
3. Nerunāt par sevi bez vajadzības neviena vārdā.
4. Nepavadīt laiku neapzinīgi, darīt, ko gribu, nevis to, kas gadās. Utt.

        Noteikumi, protams, katram var būt individuāli, savdabīgi. To izpildē liela nozīme ir stingrai paškontrolei un pašatskaitei. To ko darijuši ļoti daudzi ievērojami cilvēki, tādi cilvēki, kas dzīvē kaut ko iecerējuši sasniegt. Par to liecina viņu dienasgrāmatas un laika biedru stāstijumi.
        Pašaudzināsanā tiek lietoti arī tādi paņēmieni kā pašsolijums, pašatgādijunājums, pašnomierināšana, pašuzmundrināšana, pašatteikšanās, pašnosodijums, pašsodīšana utt. Šie paņēmieni pusaudžiem un jauniešiem jāizskaidro ar konkrētiem piemēriem brīvas sarunas kontaktā, tos ne mazums var sameklēt literatūrā. Prasīt no bērniem atskaiti par to izmantošanu gan nevajag.
        Patiešām daudz ir šo apzīmējumu, kas sākās ar paš-! Uzskaitītie ne tuvu vēl nav visi! Taču viens šāds vārds, kas arī sākās ar paš-te neiederas. Šis vārds ir: Pašmērķis. Sevis veidošana nedrīkst kļūt par pašmērķi. Slimīga, pašmērķīga rakņāšanās sevī bez konkrētiem mērķiem, aktīviem ideāliem traucē personības attīstību. Tāpēc sevis veidošana ir cieši saistāma ar profesijas izvēli, praktisko ikdienas darbu.