Dienās kad dzīvojam jūtam -
pukst sirds.
Cilvēki steidzas,
pasaule griežas.
viss it kā kārtībā.
Brīžos kad dusmas plūst pāri malām
asinis mutuļo, zaudējam galvu.
Riņķo?vien domas!
Pasaule?vienaldzīga!
Reizēs kad skumstam viss melnā krāsā.
Cilvēki nesaprot.
Apstājieslaiks.
Sāp sirds...
Mirkļos kad mīlam pasaule smaržo,
Domas lido,
bet sirds...
Tā DZIED!
Melanholiķa atvadu dziesma,
čaukstošo lapu klusās vēdas.
Melnas tintes atstātais traips
balta papīra bezgalībā.
Gaišais alus un cigarete,
Riebums pašai pret savu dabu.
Gaiša smaida radītais stars
riebīga rakstura bezdibenī.
Neatbildētas mīlas sāpes,
bauda par mūžam plosīto sirdi.
Dvēseles drumslu asās šķembas
asiņojoša gara pēdās.
Melanholiķa atvadu dziesma.
Mūža garumā.
Tajaa dienaa luudzu atnaaciet.
Noveerteejiet pasaules godiibas galu.
Tagad taa beidzot aiziet
un es arii.
Dabuujiet briivdienu, pametiet darbu.
tikai uz stundu!
Vairaak man nevajag.
Tajaa dienaa luudzu atnaaciet.
juutieties laimiigi - droši!
pamesliem nav ko šai pasaulee dariit.
Labaak ka pazuud.ka aiziet.
Reinkarnācija nenotiks.
Es izgaisīšu veejaa.
Mans naivums paarklaas pasauli
un saindees juus.
Bet juus veel to neziniet...
Tajaa dienaa luudzu atnaaciet,
veel vienu reizi pareeciet,
iesitiet veel pa to nedziivo purnu
un aizejiet.
Asins vairs neriņķo.
Sirds beidzot klusee.
Saapju vairs nav.
* * *
Tikai uz stundu atnaaciet
un baltas kallas nolieciet.
lūdzu.
diena bija tukša.tad atradaas graamata un graamataa atradaas vaardi...
...es neveelos dziivot.es veelos miileet,
un dziivot tikai taa - starp citu...
Es nezinaaju ka Tu esi man blakus.
Es nejutu.
Tad nokrita no debesiim zvaigzne,
Un es sapratu...
Taa zvaigzne - taa beidzot nokrita
MAN
Un kriitot taas dzirksteles dedza man
sirdi.
Es beidzot, beidzot sajutu Tevi
ne tikai ar praatu, bet arii ar sirdi...
Tu dzirdi?
Tu dzirdi,
kaa skan mani meemie vaardi, meeģinot aizsniegt
TEVI?
TU DZIRDI?
Un zini?
Man jaasaak briinumam ticeet,
Jo Tu arii sajuti - Manu sirdi...
* * *
Tu nezinaaji, ka es esmu tev blakus.
Tu nejuti.
Tad nokrita no debesiim zvaigzne,
Un Tu saprati...
Taa zvaigzne,
taa tonakt nokrita
MUMS
...Tam taa nevajadzeeja notikt...Paaraak saapiigi...šoreiz man...
Saakumaa bija tukšums, tad tikšanaas, un tad Tu mani saaki nemanaami pieradinaat...Bet es jau ļāvos!Es nepretojos un neatgriezos savaa pierastajaa tukšumaa!Tu mani paaraak vilinaaji...
Ir bezjeedziigi rakstiit miilas dzejolus un naivus staastus, jo tajos jau nav patiesiibas!Taa es domaaju tagad. Kaadreiz bija citaadi, un varbuut arii buus...varbuut...
Miilestiiba ir tik savtiiga!Vai tad ir taisniigi pieradinaat otru, padariit laimiigu un pamest.Pamest ar laimi, kurai truukst puses.Tas ir bezgala nežēliigi, jo taa pazudusii puse pildaas ar saapeem.Ar asaraam.Saaļaam un dzidraam.Sirds asiniim.Cik banaali, un tomeer patiesi...
Tagad es juutos kaa mazs kaķēns, kas atstaats uz ielas.Vai kaa putns ar aplauztiem spaarniem.Briivs bet nespeejiigs lidot...
Taads tukšums un saapes!Ak, jā!Veel nedzisusi miilestiiba, tikai arii taa jau moka nevis priecee...
Un tagad Tu domaa ka viss ir kaartiibaa!Tu pieradinaasi kaadu citu, ja tas Tev tik labi padodas!Paaraak labi...Vai arii viņu Tu pametīsi?
Asiņo sirds.
Asaras kraajas pazaudeetajaa laimes pusee...
Tukšums, un puse laimes...
Tu.
