Monologs

...Tam taa nevajadzeeja notikt...Paaraak saapiigi...šoreiz man...
Saakumaa bija tukšums, tad tikšanaas, un tad Tu mani saaki nemanaami pieradinaat...Bet es jau ļāvos!Es nepretojos un neatgriezos savaa pierastajaa tukšumaa!Tu mani paaraak vilinaaji...
Ir bezjeedziigi rakstiit miilas dzejolus un naivus staastus, jo tajos jau nav patiesiibas!Taa es domaaju tagad. Kaadreiz bija citaadi, un varbuut arii buus...varbuut...
Miilestiiba ir tik savtiiga!Vai tad ir taisniigi pieradinaat otru, padariit laimiigu un pamest.Pamest ar laimi, kurai truukst puses.Tas ir bezgala nežēliigi, jo taa pazudusii puse pildaas ar saapeem.Ar asaraam.Saaļaam un dzidraam.Sirds asiniim.Cik banaali, un tomeer patiesi...
Tagad es juutos kaa mazs kaķēns, kas atstaats uz ielas.Vai kaa putns ar aplauztiem spaarniem.Briivs bet nespeejiigs lidot...
Taads tukšums un saapes!Ak, jā!Veel nedzisusi miilestiiba, tikai arii taa jau moka nevis priecee...
Un tagad Tu domaa ka viss ir kaartiibaa!Tu pieradinaasi kaadu citu, ja tas Tev tik labi padodas!Paaraak labi...Vai arii viņu Tu pametīsi?
Asiņo sirds.
Asaras kraajas pazaudeetajaa laimes pusee...
Tukšums, un puse laimes...
Tu.