Tajaa dienaa luudzu atnaaciet.
Noveerteejiet pasaules godiibas galu.
Tagad taa beidzot aiziet
un es arii.

Dabuujiet briivdienu, pametiet darbu.
tikai uz stundu!
Vairaak man nevajag.

Tajaa dienaa luudzu atnaaciet.
juutieties laimiigi - droši!
pamesliem nav ko šai pasaulee dariit.
Labaak ka pazuud.ka aiziet.

Reinkarnācija nenotiks.
Es izgaisīšu veejaa.
Mans naivums paarklaas pasauli
un saindees juus.

Bet juus veel to neziniet...

Tajaa dienaa luudzu atnaaciet,
veel vienu reizi pareeciet,
iesitiet veel pa to nedziivo purnu
un aizejiet.

Asins vairs neriņķo.
Sirds beidzot klusee.
Saapju vairs nav.

* * *

Tikai uz stundu atnaaciet
un baltas kallas nolieciet.

lūdzu.

Melanholiķa atvadu dziesma,
čaukstošo lapu klusās vēdas.
Melnas tintes atstātais traips
balta papīra bezgalībā.

Gaišais alus un cigarete,
Riebums pašai pret savu dabu.
Gaiša smaida radītais stars
riebīga rakstura bezdibenī.

Neatbildētas mīlas sāpes,
bauda par mūžam plosīto sirdi.
Dvēseles drumslu asās šķembas
asiņojoša gara pēdās.

Melanholiķa atvadu dziesma.

Mūža garumā.

Dienās kad dzīvojam jūtam -
pukst sirds.
Cilvēki steidzas,
pasaule griežas.
viss it kā kārtībā.

Brīžos kad dusmas plūst pāri malām
asinis mutuļo, zaudējam galvu.
Riņķo?vien domas!
Pasaule?vienaldzīga!

Reizēs kad skumstam viss melnā krāsā.
Cilvēki nesaprot.
Apstājieslaiks.
Sāp sirds...

Mirkļos kad mīlam pasaule smaržo,
Domas lido,
bet sirds...
Tā DZIED!