Šorīt tā sēžu un domāju, ka es tak nemāku dzīvot, kaut gan, ko es saprotu savos 18 gados. Tik māku visus čakarēt un tad pie sevis smīkņāt un beigu beigās saprast, ka esmu galīgās auzās iebraukusi.
Jāiet labāk dārzs parakt, vismaz tad būtu kāda jēga no manas eksistences.