Dažreiz vienkārši gribas pateikt paldies.
Sākumā uz visu skatījos skeptiski, bet beigās viss tik forši - koncerts bija negaidīti labs, cik nu es saprotu, bet skaņa ar likās dikti laba un tad bokss. Jopcik, noskatīties kā sit viens otru un fanot par to, tas liekas tik nepareizi, bet, kad beigās viņi viens otru apskauj, tad liekas, ka viss ieiet pareizajās sliedēs. Ehh kā man pašai tas vienmēr ar gribējies, bet agrāk biju tik ļoti nedroša un tagad jau šķiet, ka esmu tam par vecu un man ir nu ļoti sūdīgas koordinācijas spējas. Es pat nespēju normāli uz ķipa letes krēsla uzsēsties.