Man liekas es vakar noriju tik daudz putekļus, cik visas savas dzīves laikā kopumā. Tik sauss ceļš, dubļos foršāk tomēr. Acis asaroja, vēl šodien sūrstēja, deguns arī pilns ar putekļiem, tā, ka jau sāp, lūpas vispār briesmīgas, galīgi saplaisājušas. Bet man patika, likās, kaut kā vieglāk par pagājušo gadu. Atminoties mājās vēl nebija miera un vakarā vēl mazliet paskeitoju, baigi iepaticies, mana māka (pagaidām, cerams) aprobežojas gan tik ar taisna gabala nobraukšanu un vispār domāju sev iegādāties longboardu. Esmu pat sarunājusi, kas man palīdzēs izvēlēties detaļas un saliks kopā.
Un vēl sapratu, ka skriet ar kādu kopā tomēr ir forši.