Beidzot pieteicos nokrāsot uzacis, savādāk tā krāsošana ar zīmuli beidz nost, ja vēl sliktā gaismā krāso, tad vispār vāks. Un tad vienmēr no rīta, ja paliek kaut kur pa nakti, izskatās traģiski. A tagad nekādas mokas nebūs, ja vien mani nenokrāsos supertumšas. Būs laikam jāatsāk iet pie friziera krāsot matus, jo viens krāsotājs pāri jūrai, otrs visu laiku Rīgā, bet es te viena pati nīkstu. Neviens ar mani negrib ņemt darbā, mācīties man nepatīk, bet šodien pēdējā iespēja uztaisīt prezentāciju ētikā, vismaz angļu valodu kaut cik esmu izpildījusi, jo tā nav mana stiprā puse un kur nu vēl ar medicīnas terminiem, es pat latviešu valodā nemācētu to izpildīt. Bet ok. Es saņemšos. Šovakar. Pēc kosmetologa. Apsolu pati sev. Nu nav jau variantu.

Un nekad nevajag padoties.
To es pati sev, jo tagad daudz ko nožēloju.
Skaitīšu to sev galvā kā mantru.