Finland Experience

Masīvi ir tas, ka šis ir pirmais ieraksts pa ļoti daudziem gadiem. Vēl masīvi ir tas, ka sviesta ciba šo visu sviestu ir saglabājusi visu šo laiku. Ar pūlēm atcerējos savu lietotājvārdu un paroli.

Šovakar esmu Liepājas Universitātes mājīgajā Kūrmājas pagrabā. Šovakar ir pēdējais vakars, kad Liepājā ir Sabīne. Piektdien stāv priekšā bakalaura priekšaizstāvēšana darbam, kas nav ne tuvu pabeigts. (lai gan nodošanas termiņš bija vēl pagājušā gada 30.dec) Pēdējā brīža pēdējais brīdis un vēljoprojām sajūta, ka laiks kā jūra ap mani.

Interesants laiks. Starp-laiks. Zinu, ka pēc jūnija viss būs nedaudz savādāk, bet kā vienmēr ar visu, neko neplānoju - kad pienāks, tad došos uz to pusi uz kuru pūtīs strāvojošas gaisa straumes. Šodien iedomājos par to, kādēļ gan es nemainījos 3 vidusskolas un tagad 3 universitātes gados. Laikam jau patiesa ir patiesība, ka cilvēki nemainās tikai iegūst mazliet citus agregāt stāvokļus. Sajūta tāda, ka es lēnām esmu atgriezusies pie agregātstāvokļa kādā atrados pēdējo reizi 14 gadu vecumā. Bet tas bija ļoti labs agregāt stāvoklis - es pieņēmu pasauli, plūdu tajā, taču nepazudu plūsmā, nebiju nomākta no apkārtējo veiksmēm. Es atkal jūtu, ka, lai gan neko neesmu sasniegusi, manī ir spēks, kas vēlas savienoties ar pasauli un tās brīnišķīgo ideju lauku. Jūtu plūdi.

Par šovakaru un pēdējām pāris nedēļām - ir lieliski atrasties šeit zinot, ka drīz tā vairs nebūs un nebūs nekad. Ir lieliski runāt ar Sabīni, Elviju, zvanīt Dacei un "dot pa pakaļu", lai sāk strādāt, apzinoties, ka šis viss ir gaužām pārejoši. Mēneši paskries kā dienas un viss, patiešām viss, ar ko es palikšu, un varu teikt "beidzot" ir Robis. Galvenais ir nepāriet no brīvā agregāt stāvokļa tajā saslēgtajā, uztrauktajā, būra stāvoklī. Paturi to prātā un sirdī, Krista! Viss ko var censties darīt ir būt brīvai savā pašas ķermenī.

Diagnoze shodienai - Praata toksikaacija.

Mazaak maaciities vajag sveetdienaas.

miega nav un nebuus kaadu stundu veel, un lai!
Man vinja nevajag!

Paralelogrami noder man dziivee
labi.


Ak jel, es miilu Dievu, Tevi un veel dazjus...par paareejo pasauli - neaizkjer shobriid.

http://www.eurorscg.lv/fvm/index.php?id=6&gid=10

luuc ieejiet un paliidziet ar peetiijumu...manai lielajai maasai darbaa vajag.

The Raven
By Edgar Allan Poe

Once upon a midnight dreary, while I pondered, weak and weary,
Over many a quaint and curious volume of forgotten lore,
While I nodded, nearly napping, suddenly there came a tapping,
As of some one gently rapping, rapping at my chamber door.
"'Tis some visitor," I muttered, "tapping at my chamber door-
Only this, and nothing more."

Ah, distinctly I remember it was in the bleak December,
And each separate dying ember wrought its ghost upon the floor.
Eagerly I wished the morrow;- vainly I had sought to borrow
From my books surcease of sorrow- sorrow for the lost Lenore-
For the rare and radiant maiden whom the angels name Lenore-
Nameless here for evermore.

And the silken sad uncertain rustling of each purple curtain
Thrilled me- filled me with fantastic terrors never felt before;
So that now, to still the beating of my heart, I stood repeating,
"'Tis some visitor entreating entrance at my chamber door-
Some late visitor entreating entrance at my chamber door;-
This it is, and nothing more."

Presently my soul grew stronger; hesitating then no longer,
"Sir," said I, "or Madam, truly your forgiveness I implore;
But the fact is I was napping, and so gently you came rapping,
And so faintly you came tapping, tapping at my chamber door,
That I scarce was sure I heard you"- here I opened wide the door;-
Darkness there, and nothing more.

Deep into that darkness peering, long I stood there wondering, fearing,
Doubting, dreaming dreams no mortals ever dared to dream before;
But the silence was unbroken, and the stillness gave no token,
And the only word there spoken was the whispered word, "Lenore!"
This I whispered, and an echo murmured back the word, "Lenore!"-
Merely this, and nothing more.

Back into the chamber turning, all my soul within me burning,
Soon again I heard a tapping somewhat louder than before.
"Surely," said I, "surely that is something at my window lattice:
Let me see, then, what thereat is, and this mystery explore-
Let my heart be still a moment and this mystery explore;-
'Tis the wind and nothing more."

Open here I flung the shutter, when, with many a flirt and flutter,
In there stepped a stately raven of the saintly days of yore;
Not the least obeisance made he; not a minute stopped or stayed
he;But, with mien of lord or lady, perched above my chamber door-
Perched upon a bust of Pallas just above my chamber door-
Perched, and sat, and nothing more.

Then this ebony bird beguiling my sad fancy into smiling,
By the grave and stern decorum of the countenance it wore.
"Though thy crest be shorn and shaven, thou," I said, "art sure no craven,
Ghastly grim and ancient raven wandering from the Nightly shore-
Tell me what thy lordly name is on the Night's Plutonian shore!"
Quoth the Raven, "Nevermore."

Much I marvelled this ungainly fowl to hear discourse so plainly,
Though its answer little meaning- little relevancy bore;
For we cannot help agreeing that no living human being
Ever yet was blest with seeing bird above his chamber door-
Bird or beast upon the sculptured bust above his chamber door,
With such name as "Nevermore."

But the raven, sitting lonely on the placid bust, spoke only
That one word, as if his soul in that one word he did outpour.
Nothing further then he uttered- not a feather then he fluttered-
Till I scarcely more than muttered, "other friends have flown before-
On the morrow he will leave me, as my hopes have flown before."
Then the bird said, "Nevermore."

Startled at the stillness broken by reply so aptly spoken,
"Doubtless," said I, "what it utters is its only stock and store,
Caught from some unhappy master whom unmerciful Disaster
Followed fast and followed faster till his songs one burden bore-
Till the dirges of his Hope that melancholy burden bore
Of 'Never- nevermore'."

But the Raven still beguiling all my fancy into smiling,
Straight I wheeled a cushioned seat in front of bird, and bust and
door;
Then upon the velvet sinking, I betook myself to linking
Fancy unto fancy, thinking what this ominous bird of yore-
What this grim, ungainly, ghastly, gaunt and ominous bird of yore
Meant in croaking "Nevermore."

This I sat engaged in guessing, but no syllable expressing
To the fowl whose fiery eyes now burned into my bosom's core;
This and more I sat divining, with my head at ease reclining
On the cushion's velvet lining that the lamplight gloated o'er,
But whose velvet violet lining with the lamplight gloating o'er,
She shall press, ah, nevermore!

Then methought the air grew denser, perfumed from an unseen censer
Swung by Seraphim whose footfalls tinkled on the tufted floor.
"Wretch," I cried, "thy God hath lent thee- by these angels he hath sent thee
Respite- respite and nepenthe, from thy memories of Lenore!
Quaff, oh quaff this kind nepenthe and forget this lost Lenore!"
Quoth the Raven, "Nevermore."

"Prophet!" said I, "thing of evil!- prophet still, if bird or devil!-
Whether Tempter sent, or whether tempest tossed thee here ashore,
Desolate yet all undaunted, on this desert land enchanted-
On this home by horror haunted- tell me truly, I implore-
Is there- is there balm in Gilead?- tell me- tell me, I implore!"
Quoth the Raven, "Nevermore."

"Prophet!" said I, "thing of evil- prophet still, if bird or devil!
By that Heaven that bends above us- by that God we both adore-
Tell this soul with sorrow laden if, within the distant Aidenn,
It shall clasp a sainted maiden whom the angels name Lenore-
Clasp a rare and radiant maiden whom the angels name Lenore."
Quoth the Raven, "Nevermore."

"Be that word our sign in parting, bird or fiend," I shrieked, upstarting-
"Get thee back into the tempest and the Night's Plutonian shore!
Leave no black plume as a token of that lie thy soul hath spoken!
Leave my loneliness unbroken!- quit the bust above my door!
Take thy beak from out my heart, and take thy form from off my door!"
Quoth the Raven, "Nevermore."

And the Raven, never flitting, still is sitting, still is sitting
On the pallid bust of Pallas just above my chamber door;
And his eyes have all the seeming of a demon's that is dreaming,
And the lamplight o'er him streaming throws his shadow on the floor;
And my soul from out that shadow that lies floating on the floor
Shall be lifted- nevermore!

Guliet, mazie, — augstu gaisā
Ziemeļzvaigzne dzirkstī glīti,
un pa sienu aiztipina
prom uz migu zirneklītis.

Viņam arī maza gulta,
viņam arī paladziņš,
un par zirneklīšu
laimi caurām naktīm sapņo viņš.

(Klāvs Elsbergs)

Es nevaru beigt pateikties Dievam...un nevajag ar!

nu jā...tā tas ir, ka brīžiem paliek grūti nesmaidīt. Pat tad kad seja dziļā nopietnībā slīgst dziļi sirdī prieks ne uz mirkli neaprimst.
Es Dievam lūdzu, lai Viņš mani samīļo, lai dod man patvērumu, bet es saņēmu ko daudz, daudz vairāk...ko tādu kā dēļ ir vērts pasmaidīt.

tikko beidzu lasīt grāmatu un tā manī šo to pamodināja - vēlmi dzīvot un mīlēt no visas sirds. Nebūt nav tā, ka būtu bijusi vēlme nedzīvot, bet tagad gribās dzīvot vēl vairāk nekā pirms tam. pareizāk sakot, es biju mazliet piemirsusi, kas man ir svarīgs :) Nu jā, un, lai arī es iespējams lidojot veikšu manevru "crash and burn", tas tomēr ir tā vērts... Ja neieliec visu savu sirsniņu iekšā, tad cik liels var būt prieks vai skumjas vai augļi, ko tā nes...bez sirds piedalīšanās taču asinis arī neplūst dzīslās...es lidoju...bet nesaku, ka man nav bailes no augstuma...ir, bet tā taču ir jābūt?
Vispār varētu sacīt, ka ļoti laba grāmata. Prieks, ka beidzot izlasīju līdz beigām.

2raa diena maajaa buus aizvadiita...
es jau laikam atkal doshos chucheet...taa varbuut aatraak sanaaks buut veseliigai apkaarteejiem:)

Jā, iedomājos par taureņiem. Konkrētāk par vienu, ko kādam uzdāvināju. Šķiet, ka viņa vēl ir tik pat dzīva kā dāvināšanas mirklī. Pat vēl krāšņāka, jo pirmoreiz atvērti spārni ir vēl trausli un vāji. Un tā lido... Lido manā sirdī, tieši cauri tai un tad vēl tajā drošajā vietā pie dāvanas glabātāja...Tagad tā ir piederīga kaut kur ar katru niecīgo krāsu līniju, ar katru maigo spārnu vēzienu. Pat aukstums viņu nebiedē, jo, kad trīsošiem spārniem tā laižas pretim nezināmajam, viņa tomēr zina, ka kādas siltas plaukstas to tūdaļ maigi apņems un atsvabinās no stindzinošajās dvašas, kas to apņem.
mana sirds aizlido...

peedeejais laiks iztiiriit gruzj-kasti...kad taa ir paarpildiita, saak smirdeet. nee es neesmu sagruziijusies, bet vnk. neesmu iztiiriijusi 'atkritni'... kur ir DELETE poga?
jaa...jaadodas atpakalj pie maaksliigajaam pukjeem un savas kartoona guljvietas...varbuut uztamboreet kaadu kartoona guljvietu arii tev?

 Shodien ar skolas liidzpaarvaldes dzjudiiteem devaamies apciemot skolotaajus-pendzjus un apsweikt ar jauno gadu...bij jau inchiig...sadaliijaamies 2vaas "komandaas". Maneejaa deevaas forshaa marshutaa - Briiviibas iela, Siljkju iela, Karosta...veceniites bija prieciigas...viena muus ieaicinaaja iekshaa....jaa un veel dabuujaam uzeest kondzjas.

Tad es taa domaaju, ka droshvien tas ir patiikami ja esi pendzja un seedi visu laiku maajaa un tad peekshnji Tevi apciemo un apsweic un sveicina...jaa...bet lai arii kaa...es negribu buut pensionaars!

Jaunais gads ir sagaidiits. un ljoti patiikami pietam veel. LAi jums visiem arii laimiigs un sveetiigs padodaas!

shobriid...es pat nemaaku izteikt vaardos ko juutu...
taads saldiseeriigs kokteilis manii virmo un tomeer to vareetu nosaukt par Ziemassveetku sajuutu, jo Kristus tachu ir piedzimis prieksh ikviena no mums...
lai arii cik skumji tas nebuutu tomeer mans sho Ziemassveetku briinums ir tas, ka Dievs opiiti ir atvedis maajaas, un pat ja vinjsh nenodziivos sevishkji ilgi, njemot veeraa cik ljoti vinjsh ir slims es pateicos par sho briinujmu un par katru zjeelastiibas minuuti kas vinjam ir dota.
bet manii miit prieks un pateiciiba par Dieva lielo miilestiibu arii pret mani, par visu to ko vinjsh man ir devis...un prieks, ka es kaut mazliet speeju Vinjam pateikties..ka es saprotu, ka Vinjsh ir tas,kas ir Saakums un Gals visam...
nu re...man asarinja nobira...bet arii par to es pasakos...
es veelos muuzjam palikt Teeva rokaas...es veelos no visas sirds buut patiess Dieva beerns.

Shodiena Liepaajaa pilniigi peleeka un lietaina. Bet arii tieshi taadi pashi ir laikapstaaklji manii.

 iisteniibaa savaa zinjaa areeejo laikapstaaklju harmonija ar ieksheejajiem laikapstaakljiem padara visu labaaku.

mans uudenscaurlaidiigais meetelis mani saslapinaaja...labi ka neuznaaca peekshnjs sals shovakar savaadaak buutu paarveertusies par pilniigi normaalu dziivo laasteku naakot maajaa no franchu valodas.

atziimes izliktas gandriiz visur, bet man kaa vienmeer par to nav nekaadu uztraukumu...kaa vienmeer...

shodien izdariiju arii ko labu...iegaaju bazniicaa paluugties un aizdedzinaaju sveciiti par opiiti. veeljoprojaam ir ljoti kritiski...

shkjiet es saaku notrulinaaties...pie visa jau pierod...nu taa saka...un shkhiet ka esmu pieradusi pie visu laiku blakus staavoshaam baileem...baileem ka vareetu atnaakt maajaa un sastapt omiiti ar pavisam beediigaam zinjaam...

lai arii kaa es ceru....jo Ziemassveetku laiks tachu ir briinumu laiks.... 

jauki...ir ljoti ljoti jauki:) nu ja tas arii viss ko gribeej saciit, jo patureeshu vaardus prieksh gruzhainaam dienaam...pashlaik turu visu pati sev lai beidzot speeju noticeet:)

jaa...ir taa kaa ir...shie Ziemasssveetki var sanaakt gandriiz pat tragjiski man...opiitis veeljoprojaam slimniicaa...staavoklis kritisks...aarsts saka ka vinjsh ir smagaakais slimnieks visaa nodaljaa...man bail...un pat nenormaali bail...bet veel ir ceriiba.... laikam shis ir sauciens peec paliidziibas...aizluudziet?!

ummm...es sachakareejos...

daudz ko domaaju un veel vairaak visaadas sajuutas...bet neko jau neteikshu!

Jaa nu pirmo reizi muuzhaa piedaavaaju cilveekiem degusteet kautko taa oficiaali:D Jaa jaa Tukuma Piensaimnieka jogurta kreems OGA ir visslabaakais, kreemiigaakais un visaa visumaa viss ko vien juus esat jebkd veeleejies!!! Tas viss bija savdabiigi viennoziimiigi:) bet vispaar jau jauks vakars kopumaa:) nu paldies par uzaicinaajumu piedaliities! :)

juuuhuu...visu vakaru drebinos divos dzjempiishos...istaba ta silta...tikko izmeeriju temperatuuru un atkal virs normaalaas....shkjiet manii rit karstaas asinis:D

bet varbuut tas vnk. no paaaraak lielaas diivainaas un tad veel patnemaaknodefineet kaadaas sajuutas:) vai taa vareetu buut ka temperatuura vnk. no sajuutaam un paaraak lielas smaidiishanas paliek augstaaka? :D

brrr....shkjiet nosalshu driiz....nu pareizaak sakot izdrebinaashu dveeseliiti aaraa no urienes kur tai paredzeets....