![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Masīvi ir tas, ka šis ir pirmais ieraksts pa ļoti daudziem gadiem. Vēl masīvi ir tas, ka sviesta ciba šo visu sviestu ir saglabājusi visu šo laiku. Ar pūlēm atcerējos savu lietotājvārdu un paroli.
Šovakar esmu Liepājas Universitātes mājīgajā Kūrmājas pagrabā. Šovakar ir pēdējais vakars, kad Liepājā ir Sabīne. Piektdien stāv priekšā bakalaura priekšaizstāvēšana darbam, kas nav ne tuvu pabeigts. (lai gan nodošanas termiņš bija vēl pagājušā gada 30.dec) Pēdējā brīža pēdējais brīdis un vēljoprojām sajūta, ka laiks kā jūra ap mani.
Interesants laiks. Starp-laiks. Zinu, ka pēc jūnija viss būs nedaudz savādāk, bet kā vienmēr ar visu, neko neplānoju - kad pienāks, tad došos uz to pusi uz kuru pūtīs strāvojošas gaisa straumes. Šodien iedomājos par to, kādēļ gan es nemainījos 3 vidusskolas un tagad 3 universitātes gados. Laikam jau patiesa ir patiesība, ka cilvēki nemainās tikai iegūst mazliet citus agregāt stāvokļus. Sajūta tāda, ka es lēnām esmu atgriezusies pie agregātstāvokļa kādā atrados pēdējo reizi 14 gadu vecumā. Bet tas bija ļoti labs agregāt stāvoklis - es pieņēmu pasauli, plūdu tajā, taču nepazudu plūsmā, nebiju nomākta no apkārtējo veiksmēm. Es atkal jūtu, ka, lai gan neko neesmu sasniegusi, manī ir spēks, kas vēlas savienoties ar pasauli un tās brīnišķīgo ideju lauku. Jūtu plūdi.
Par šovakaru un pēdējām pāris nedēļām - ir lieliski atrasties šeit zinot, ka drīz tā vairs nebūs un nebūs nekad. Ir lieliski runāt ar Sabīni, Elviju, zvanīt Dacei un "dot pa pakaļu", lai sāk strādāt, apzinoties, ka šis viss ir gaužām pārejoši. Mēneši paskries kā dienas un viss, patiešām viss, ar ko es palikšu, un varu teikt "beidzot" ir Robis. Galvenais ir nepāriet no brīvā agregāt stāvokļa tajā saslēgtajā, uztrauktajā, būra stāvoklī. Paturi to prātā un sirdī, Krista! Viss ko var censties darīt ir būt brīvai savā pašas ķermenī.
Šovakar esmu Liepājas Universitātes mājīgajā Kūrmājas pagrabā. Šovakar ir pēdējais vakars, kad Liepājā ir Sabīne. Piektdien stāv priekšā bakalaura priekšaizstāvēšana darbam, kas nav ne tuvu pabeigts. (lai gan nodošanas termiņš bija vēl pagājušā gada 30.dec) Pēdējā brīža pēdējais brīdis un vēljoprojām sajūta, ka laiks kā jūra ap mani.
Interesants laiks. Starp-laiks. Zinu, ka pēc jūnija viss būs nedaudz savādāk, bet kā vienmēr ar visu, neko neplānoju - kad pienāks, tad došos uz to pusi uz kuru pūtīs strāvojošas gaisa straumes. Šodien iedomājos par to, kādēļ gan es nemainījos 3 vidusskolas un tagad 3 universitātes gados. Laikam jau patiesa ir patiesība, ka cilvēki nemainās tikai iegūst mazliet citus agregāt stāvokļus. Sajūta tāda, ka es lēnām esmu atgriezusies pie agregātstāvokļa kādā atrados pēdējo reizi 14 gadu vecumā. Bet tas bija ļoti labs agregāt stāvoklis - es pieņēmu pasauli, plūdu tajā, taču nepazudu plūsmā, nebiju nomākta no apkārtējo veiksmēm. Es atkal jūtu, ka, lai gan neko neesmu sasniegusi, manī ir spēks, kas vēlas savienoties ar pasauli un tās brīnišķīgo ideju lauku. Jūtu plūdi.
Par šovakaru un pēdējām pāris nedēļām - ir lieliski atrasties šeit zinot, ka drīz tā vairs nebūs un nebūs nekad. Ir lieliski runāt ar Sabīni, Elviju, zvanīt Dacei un "dot pa pakaļu", lai sāk strādāt, apzinoties, ka šis viss ir gaužām pārejoši. Mēneši paskries kā dienas un viss, patiešām viss, ar ko es palikšu, un varu teikt "beidzot" ir Robis. Galvenais ir nepāriet no brīvā agregāt stāvokļa tajā saslēgtajā, uztrauktajā, būra stāvoklī. Paturi to prātā un sirdī, Krista! Viss ko var censties darīt ir būt brīvai savā pašas ķermenī.