Kurvjzieža kontemplācijas

Jūra mierīgi murrājoša un tik spīdīgi zila, ka acis sāk sāpēt, varenvaroša vārna domīgi bradājas, kaijas tikpat kā nemana - šīm grūti noplanēt stiprajā vējā, manu kurpīšu papēži iestieg visā savā desmitcentimetru godībā, sīki smilšu graudiņi zeķēs, acīs, mutē, atrisusi matu šķipsna - pļekš! - pielīp pie krāsotajām lūpām.
Man patīk, ja mani pietur pie elkoņa, kamēr es novelku vai uzvelku kurpes. Man patīk pakšķis, ar kādu somiņa nokrīt no pleca. Man patīk, ja promejot mazliet sūrst lūpas un no kurpēm birst smiltis.
Pametu skatu atpakaļ - priedes smīnīgi noskatās, saslējušas vēl mīkstos, zaļos čiekurēnus nepieklājīgā žestā. Neiebiedēsit!:P