Kurvjzieža kontemplācijas

Vakar ar vienu draudzeni īsumā pārmijot dažus vārdus par vecumu, diezgan spilgti atcerējos garšu, kāda piemita manai dzīvei pirms septiņiem gadiem. Man bija apritējuši divdesmit deviņi gadi, tas bija brīdis pēc svaigas un sāpīgas šķiršanās, noslēdzot gandrīz septiņus gadus ilgu posmu, brīdis, kad man bija ļoti daudz darba, dažubrīd pa padsmit stundām vairākas dienas no vietas, brīdis, kad biju ļoti apmierināta ar savu ārieni, ieskaitot svaru un visus apkārtmērus. Tovasar ap mani spietoja vīrieši, es lēcu ar gumiju no gaisa tramvaja, braucu komandējumos uz Parīzi un Reikjavīku, dzēru un dejoju līdz rītausmai. Man nebija ne mirkļa skumjām vai apcerei, es mīlēju dzīvi stiprāk nekā jebkad agrāk vai vēlāk. Es mīlēju savu nogurumu tajās retajās brīvdienās, kad biju palikusi viena, izslēgtu telefonu, un tikai dienas otrajā pusē piespiedu sevi ielīst džinsos un maisveidīgā tēkreklā, sapraust matus astē, uzlikt brilles nekrāsotām acīm un aizvilkties līdz veikalam. Es mīlēju savu ķermeni, es mīlēju savus draugus, es mīlēju visu, kas ar mani notiek.
Un tajā mutuļojošajā brīdī es pēkšņi un skaidri sapratu, ka man nav bail no vecuma. Man nav bail kļūt neiekārotai, man nav bail no vārguma un kaitēm, man nav bail no vientulības. Jo arī tad, kad sačākstējusi un krunkaina, sēdēšu uz soliņa un skatīšos, kā citi dzenas savos tūkstoš darbos, dzerstiņos un piedzīvojumos, pār mani būs tās pašas debesis un zem kājām - tā pati zeme. Un pasaulē, kāda tā tobrīd būs, man nevajadzēs būt skaistai, krāsotai, iekārojamai un enerģiskai, es būšu pavisam citāda un mīlēšu dzīvi vēl vairāk.
Pēc tam man ir gājis visādi, bet šo sajūtu atsaukt vēl nav izdevies.