![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Pie biogrāfiskiem faktiem, kurus iepriekš neesmu minējusi un kurus jūs visticamāk nemaz negribat zināt, es varētu pieskaitīt interesi par medicīnu bērnībā un pusaudzes gados. Interese attiecās galvenokārt uz teoriju, jo 4. klases nodarbībās, - īsti neatceros, kā tas viss pasākums saucās, bet galvenais akcents bija pirmās palīdzības sniegšana - atklāju, ka pareizi apsaitēt roku, lai marle neļurkājas un nešļūk nost, man nekādīgi nesanāk, ka tas ir vēl grūtāk kā kartupeļu mizošana, un vispār nav man piemērota nodarbe.
Toties garajos ziemas vakaros es aizgūtnēm lasīju Populāro medicīnas enciklopēdiju, slaveno Eglīša "Psihiatriju", visādus "Diagnostikas pamatus" un citas izklaidējošas grāmatiņas, kuru lielāko daļu pie mums bija pametusi viena no brāļa jaunības dienu draudzenēm, kas brūtēšanās laika mācījās māsu skolā. Kopš tā laika esmu pamazām atradinājusies izrādīt neiecietīgu pārsteigumu, ja kāds, piemēram, nezina vārdu "heterohromija" vai "polimenoreja" nozīmi, kas man savulaik likās vispārzināmi jēdzieni, tāpat kā "divritenis" vai "ledusskapis".
Jāatzīst, ka cilvēka anatomija un fizioloģija man joprojām šķiet viena no visaizraujošākajām izpētes jomām. Mani alaž pārteidzis, kāpēc cilvēki, kuri pašsaprotami izrāda elementāru interesi, piemēram, par automašīnas uzbūvi, zina, kādas funkcijas ir sajūgam, kādas - svecēm, sarunās piemin lietos diskus un kardāna krustiņus, neizjūt vēl stiprāku tieksmi zināt un saprast, no kā sastāv un pēc kādiem principiem darbojas pašu ķermeņi, kurus taču, atšķirībā no automašīnām, viņi lieto nepārtraukti, 24h diennaktī, ieskaitot miegu, transu, komu un visus citus stāvokļus. Taču - katram savs.
Kad uzmācas nostalģiska smeldze par garām palaisto iespēju studēt medicīnu, atgādinu sev, cik bīstams gan šajā profesijā būtu cilvēks, kurš vieglu roku varētu receptē ierakstīt kā vēlamo devu 0,3% šķīduma, 0,003% vietā, atviegloti nopūšos, ka neesmu daudzkārtēja slepkava un man nav tiesā jāizskaidrojas ar raudošajiem pacienta tuviniekiem un viņu advokātu, un dzīvoju tālāk.
Toties garajos ziemas vakaros es aizgūtnēm lasīju Populāro medicīnas enciklopēdiju, slaveno Eglīša "Psihiatriju", visādus "Diagnostikas pamatus" un citas izklaidējošas grāmatiņas, kuru lielāko daļu pie mums bija pametusi viena no brāļa jaunības dienu draudzenēm, kas brūtēšanās laika mācījās māsu skolā. Kopš tā laika esmu pamazām atradinājusies izrādīt neiecietīgu pārsteigumu, ja kāds, piemēram, nezina vārdu "heterohromija" vai "polimenoreja" nozīmi, kas man savulaik likās vispārzināmi jēdzieni, tāpat kā "divritenis" vai "ledusskapis".
Jāatzīst, ka cilvēka anatomija un fizioloģija man joprojām šķiet viena no visaizraujošākajām izpētes jomām. Mani alaž pārteidzis, kāpēc cilvēki, kuri pašsaprotami izrāda elementāru interesi, piemēram, par automašīnas uzbūvi, zina, kādas funkcijas ir sajūgam, kādas - svecēm, sarunās piemin lietos diskus un kardāna krustiņus, neizjūt vēl stiprāku tieksmi zināt un saprast, no kā sastāv un pēc kādiem principiem darbojas pašu ķermeņi, kurus taču, atšķirībā no automašīnām, viņi lieto nepārtraukti, 24h diennaktī, ieskaitot miegu, transu, komu un visus citus stāvokļus. Taču - katram savs.
Kad uzmācas nostalģiska smeldze par garām palaisto iespēju studēt medicīnu, atgādinu sev, cik bīstams gan šajā profesijā būtu cilvēks, kurš vieglu roku varētu receptē ierakstīt kā vēlamo devu 0,3% šķīduma, 0,003% vietā, atviegloti nopūšos, ka neesmu daudzkārtēja slepkava un man nav tiesā jāizskaidrojas ar raudošajiem pacienta tuviniekiem un viņu advokātu, un dzīvoju tālāk.