Kurvjzieža kontemplācijas

Tātad šī bija diena, kad saskaņā ar grafiku, man bija jāsaņem nākamā pote pret trakumsērgu. Negribēdama, lai 1.slimnīcas mediķu aizrautīgā centība otrdien (kā nekā - 8 injekcijas manā kompaktajā rumpītī) būtu izrādījusies veltīga, klausīju norādījumiem, devos uz tuvāko poliklīniku "Pulss-5", ieslidināju reģistratūras lodziņā slimnīcā izrakstīto nosūtījumu un jautāju, kur varu saņemt savu dienišķo poti.
- Oi! - teica babulis ar copi, - tad jau jums, mīļā, pie ķirurga jāiet!
- Labi! - es klausīgi māju ar galvu. - Kur ir tas ķirurgs, pie kura man jāiet?
- Ķirurgs šodien bija tikai no paša rīta un vairāk nebūs, - babulis noskaldīja. - Vispār jau pote jums būtu jāsaņem procedūru kabinetā, bet bez ķirurga nosūtījuma neviens jūs tur neapkalpos. Un ķirurgs būs pirmdien.
- Bet pote man noteikti jāsaņem šodien, - es aizrādīju, iebakstīdama nosūtījumā piesaukto MK noteikumu numurā. Nevarētu teikt, ka ļoti ilgojos pēc vēl viena, visticamāk, pilnīgi bezjēdzīga dūriena, bet sāka kaitināt, ka kāds liek šķēršļus manu normatīvajos aktos stingri noteikto tiesību īstenošanai.
- Nūuuuuuuu..., - babulis pakasīja copi, - es jums, ēeeee..., ak jā, - es jums varu ieteikt vērsties kādā citā ārstniecības iestādē!
- Paldies, vērsīšos! - mazliet nīgri noteicu un devos uz Rakstnieku poliklīniku.

Mazliet pastāvējusi rindā, iebāzos atkal lodziņā ar visu savu nosūtījumu un uzdevu to pašu jautājumu, ko iepriekš.
- Vai dieniņ, - nočiepstēja Reģistratūras Babulis Nr.2 - Mā-āa-rīiit! Panāc šurpu, mums te ir meitene ar trakumsērgu!
- Nav man nekādas trakumsērgas! - mēģināju protestēt, bet neviens manī neklausījās.
Atnāca Mārīte, rūpīgi izlasīja manu nosūtījumu un teica:
- Nē, šitādas vakcīnas mums nav. Tās var lietot tikai ķirurga klātbūtnē, un, kopš mums nav ķirurga, mēs tādas vairs neiepērkam. Es jums ieteiktu vērsties kādā citā ārstniecības iestādē.

Kārtējais atraidījums tikai uzkurināja manu azartu! Sasodīts, es jums visiem pierādīšu, ka mēs dzīvojam pilsētā, kurā cilvēks var arī nenomirt no trakumsērgas, ja viņam nevilšus būtu gadījies inficēties. Hmmm, var taču, vai ne? Noskaidrosim!

Sēdos tramvajā un devos uz "Veselības centru-4". Tur, iepriekšējās pieredzes mācīta, jau uzreiz reģistratūrā teicu, ka man būs vajadzīgs ķirurgs, cerams, viņiem kāds ir aizķēries?
- Vai! - teica jaukā, blondā meitene, Reģistratore Nr.3 - Mums ir gan ķirurgs, bet viņam pēc 5 minūtēm beigsies pieņemšanas laiks. Pasteidzieties, varbūt jums izdodas viņu noķert!
Metos skriešus uz otro stāvu, priecādamās, ka man nav nedz mežģīta kāja, nedz 80 gadi, vai kāds cits apstāklis, kas pilnībā man atņemtu cerības uz savlaicīgu medicīnisko palīdzību. No norādītā kabineta tiešām nāca ārā solīda paskata kungs baltā halātā, tāds, kādus parasti dakterseriālos rāda ļoti svarīgos nodaļu priekšniekus. Būdama veikla, noķēru viņu aiz stērbeles.
- Dakter, labdien, man vajag poti pret trakumsērgu!
Dakteris mazliet bailīgi parāvās malā:
- Bet tad tak jums jāiet uz procedūru kabinetu! Es, ziniet, nevienu nepotēju! - Te viņš pamanīja joda plankumus un kreveles uz manām rokām. Aiz briļļu stikliem iedzirkstījās moža profesionāla iekāre.
- Ahā, jums ir brūces! Vajadzēs pārsiešanu, vai ne?
- Nē, lūdzu, nevajag mani pārsiet! - ievaimanājos un paslēpu rokas aiz muguras, - man tikai vajag ķirurga nosūtījumu uz procedūru kabinetu, lai saņemtu poti pret trakumsērgu, saskaņā ar primārās palīdzības sniedzēja sastādīto grafiku! - un pastiepu viņam savu slimnīcas nosūtījumu.
- Bet te taču ir gan ķirurga, gan neirologa atzinums. Pilnīgi nepārprotami. Ejiet uz procedūru kabinetu, lai viņi jums dur! Es tajās lietās nevaru neko palīdzēt.
Sāku justies nonākusi kādā Borhesa labirintā.
- Bez ķirurga, tas ir - jūsu - akcepta man neviens nedur! - iešņukstējos, - šī ir jau trešā ārstniecības iestāde šodien.
Dakteris paskatījās uz mani nu jau ar cilvēcisku līdzcietību.
- Pasēdiet un pagaidiet, - viņš teica. - Es mēģināšu kaut ko noskaidrot.
Un aizgāja ar visu manu slimnīcas norīkojumu. Sēdēju un baiļojos, ka ķirurgs aizmuks pa sētas durvīm, bet es te tupēšu, kamēr man tiešām sāksies apziņas aptumšošanās, krampji un viss pārējais, kas cilvēku sagaida bezcerīgajos medicīniskās birokrātijas džungļos.
Ķirurgs atgriezās pēc aptuveni 10 minūtēm, kasīdams pakausi un izskatīdamies vēl vairāk apjucis par mani.
- Es īsti gan nezinu, - viņš teica, atdodams man slimnīcas nosūtījumu, - bet, ja jūs tiešām negribat, lai es jūs pārsienu, tad ejiet tomēr uz to procedūru kabinetu.
Noteikti negribēju, lai mani pārsien, un gāju ar', ko tad vairs citu.
Izsēdēju rindu pie procedūru kabineta un sniedzu māsiņai slimnīcas norīkojumu.
- Ha! - Viņa teica, - es nevaru jūs potēt bez ķirurga nosūtījuma!
Man gar acīm sagriezās zvaigznītes.
- Es tikko biju pie ķirurga! Un viņš mani pasūtīja, tas ir, nosūtīja! PIE JUMS!!!!
- Mūsu ķirurgs? - māsiņa izskatījās pārsteigta. Šķiet, neko tik neparastu viņa no sava kolēģa nebija gaidījusi. Taču atsaukšanās uz hierarhiski augstāku personu bija darījusi savu. Tomēr viņa vēl mēģināja kaut kā izlocīties.
- Un brūces viņš jums apskatīja?
- Apskatīja! - es droši apgalvoju. - Un teica, ka pārsiet nevajag, lai tik ejot pie jums, - meloju.
- Nu, labi - medmāsa nopūtās, - atdodiet man slimnīcas nosūtījumu un atsedziet plecu.

Tā es beidzot saņēmu savu likumīgo poti. Tiesa gan, - nekāda nosūtījuma ar grafiku man vairs nav, tāpēc nudien nezinu, vai saņemšu pārējās.
Bet iespēja dabūt trakumsērgu no mazā minča tāpat ir daudzkārt mazāka, nekā no Rīgas poliklīniku apstaigāšanas, tagad es to droši zinu!