![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Zvana telefons. Paskatos displejā. M.
- labrīt, saulīt, kā gan tev iet, jā, man jau prieks, protams, ka labi, ai, man arī labi, es jau četrdesmit četras reizes esmu redzējis, kā uzzied ceriņi, un man liekas, ka pietiek, cik tad nu var, es neesmu depresīvs, nemēģini mani žēlot, esmu tikai sirms un nodzēries, es, protams, neuzrakstīju to grāmatu, un tu mani sauksi par lūzeri, dabīgi, jaunas un skaistas meitenes neguļ ar lūzeriem, kaut gan tu vairs neesi nemaz tik jauna, par meiteni tevi sauc tikai sirmojoši žūpas, neveiksminieki, tādi kā es, nē, tikai neapvainojies, tu man vienmēr esi patikusi, es vienmēr esmu gribējis tevi izdrāzt, bet nenožēloju, ka tas nav noticis, visu jau nevar, vai ne, tu bija viena no četrām sievietēm, kas mani gribēja saprast, paldies tev par to, nē, sieva, mani vēl nav patriekusi, pacieš, viņa ir zelta sieviete, bet no tā darba gan es aizgāju, pats aizgāju, saproti, mani nepalūdza, jā, man tagad nav naudas un nav arī ienākošo zvanu telefonā, šīs lietas vienmēr iet kopā, he-he, es pat nevaru tevi uz krogu aizvest, sīkā, un tu priecājies par pavasari un skraidi apkārt savos mazajos, maucīgajos bruncīšos, un noslienājušies tēviņi lūr uz tavām kājiņām, tev ir foršas kājiņas, es taču tev jau esmu to teicis, un tu atkal koķetē ar visiem pēc kārtas, tu mazā draņķe, nē, tikai ar jauniem, smukiem, talantīgiem un perspektīviem, vai ne, tikai neiedomājies, ka es esmu greizsirdīgs, prātā nenāk, kādas man tiesības, es tikai priecātos, ja tu kādu beidzot noprecētu un būtu laimīga, jo man ir stereotipiska domāšana, un es neticu tavai feministiskajai vāvuļošanai, tev piestāv ceriņkrāsa un ceriņi, tu esi gabals no pavasara, bet pavasaris uz mani neattiecas, vispār uz mani baigi maz kas vairs attiecas, to vienīgo spēli, kas man bija svarīga, es esmu zaudējis, un atlikušo mūžu es būšu žūpīgs lūzeris, kam kādreiz bijušas milzīgas pretenzijas, he-he, tā taču notiek, ne es pirmais, ne pēdējais, un nedomā, ka tava humānā, sievišķīgā misija ir tagad mesties mani mierināt un iedvesmot, tev manā dzīvē vairs nekādas misijas nav, es tikai gribēju dzirdēt mīļu balstiņu, piedod, ka notērēju tavu dārgo laiku, es tev vairs nezvanīšu, varbūt tikai kādreiz...
Sēžu un ilgojos pēc siltas dušas. Gribas noskalot dūņas, nolasīt dēles un aizmirst par dajebko, kas palicis tur - dūksnājā.
- labrīt, saulīt, kā gan tev iet, jā, man jau prieks, protams, ka labi, ai, man arī labi, es jau četrdesmit četras reizes esmu redzējis, kā uzzied ceriņi, un man liekas, ka pietiek, cik tad nu var, es neesmu depresīvs, nemēģini mani žēlot, esmu tikai sirms un nodzēries, es, protams, neuzrakstīju to grāmatu, un tu mani sauksi par lūzeri, dabīgi, jaunas un skaistas meitenes neguļ ar lūzeriem, kaut gan tu vairs neesi nemaz tik jauna, par meiteni tevi sauc tikai sirmojoši žūpas, neveiksminieki, tādi kā es, nē, tikai neapvainojies, tu man vienmēr esi patikusi, es vienmēr esmu gribējis tevi izdrāzt, bet nenožēloju, ka tas nav noticis, visu jau nevar, vai ne, tu bija viena no četrām sievietēm, kas mani gribēja saprast, paldies tev par to, nē, sieva, mani vēl nav patriekusi, pacieš, viņa ir zelta sieviete, bet no tā darba gan es aizgāju, pats aizgāju, saproti, mani nepalūdza, jā, man tagad nav naudas un nav arī ienākošo zvanu telefonā, šīs lietas vienmēr iet kopā, he-he, es pat nevaru tevi uz krogu aizvest, sīkā, un tu priecājies par pavasari un skraidi apkārt savos mazajos, maucīgajos bruncīšos, un noslienājušies tēviņi lūr uz tavām kājiņām, tev ir foršas kājiņas, es taču tev jau esmu to teicis, un tu atkal koķetē ar visiem pēc kārtas, tu mazā draņķe, nē, tikai ar jauniem, smukiem, talantīgiem un perspektīviem, vai ne, tikai neiedomājies, ka es esmu greizsirdīgs, prātā nenāk, kādas man tiesības, es tikai priecātos, ja tu kādu beidzot noprecētu un būtu laimīga, jo man ir stereotipiska domāšana, un es neticu tavai feministiskajai vāvuļošanai, tev piestāv ceriņkrāsa un ceriņi, tu esi gabals no pavasara, bet pavasaris uz mani neattiecas, vispār uz mani baigi maz kas vairs attiecas, to vienīgo spēli, kas man bija svarīga, es esmu zaudējis, un atlikušo mūžu es būšu žūpīgs lūzeris, kam kādreiz bijušas milzīgas pretenzijas, he-he, tā taču notiek, ne es pirmais, ne pēdējais, un nedomā, ka tava humānā, sievišķīgā misija ir tagad mesties mani mierināt un iedvesmot, tev manā dzīvē vairs nekādas misijas nav, es tikai gribēju dzirdēt mīļu balstiņu, piedod, ka notērēju tavu dārgo laiku, es tev vairs nezvanīšu, varbūt tikai kādreiz...
Sēžu un ilgojos pēc siltas dušas. Gribas noskalot dūņas, nolasīt dēles un aizmirst par dajebko, kas palicis tur - dūksnājā.
Nūū, nezinu nezinu, tas jau laikam viņai pašai jājautā, vai sirsniņas kratīšana vai reklāma :)