Kurvjzieža kontemplācijas

Šarlote mani šorīt piecēla jau septiņos. Viņa tupēja uz palodzes, bungoja ar priekšķepām pa rūti un brēca: "Es gribu paošņāt āru, es gribu paošņāt āru!" Āra paošņāšana tagad ir viņas mīļākā izprieca - es atveru logu, viņa izstiepj kaklu, cik nu tur to skriemeļu ir, acis ieplestas un melnas, ūsas izslietas, bet rozā deguntelis rauj iekšā pagalma smakas. Ja tuvumā parādās kāds sētas kaķis, tad manas princeses spalva uz skausta saslienas, zobiņi sāk klabēt, un pakaļgals strauji iebuksē stiklā, mēģinot atkāpties.
Emīlija nicina šadas izpriecas, jo īpaši, ja atvērtais logs ir virs viņas tobrīd ieņemtā radiatora. Tad viņa izpļuksnī uz grīdas, īgni piekārto kažoku un dodas uz virtuvi parliecināties, vai Šarlotes bļodā nav palicis kaut kas apēdams.