Kurvjzieža kontemplācijas

Jekaterina Vilmonta ir mana vismīļākā lubeņu autore - neprasiet, lūdzu, kādēļ es lasu lubenes, jo īpaši krievu, ticiet man, es zinu, kas ir transcendentālā apercepcija, un esmu lasījusi gan Dekartu, gan Prustu, gan Borhesu, gan pamanījusies gūt no tā baudu, un pēc tam cilvēks drīkst visu, goda vārds! - lūk, un viņai vienā no lubenēm vienas galvenās varones māte ir veca ebrejiete, kas arīdzan man šķiet perfekts manu vecumdienu vīzijas ideāls. Tāda smīnīga dāma ar tievu vidukli un prasmi gatavoyt pasaulē gardāko pildīto zivi. Dāma, kura apstulbina savas meitas draudzenes ar jautājumu: "Korovi, počemu u vas segodņa ņe-tovarnij vid?" Bet pati uz jautājumu: "A čto - vi zaveļi sebe merzavca?" atbild ar "Ņet, poka on ješco ņe moj merzavec, poka on prosto starij poc."