Kurvjzieža kontemplācijas

Esmu kļuvusi hiperjūtīga kā nodīrāta mimoza. Svaigi pļauta zālāja smarža sajaukumā ar plaukstošu ceriņu smaržu un no laistāmās ierīces rasojošu migliņu man izsauc reiboni un konvulsīvu kuņģa raustīšanos. Operas skvērā lēni veras vaļā vilkābeles ziedi, man no šī skata uzmetas zosāda, izsprāgst asara un sirdsdarbība kļūst aritmiska. Nē, man nav slikti, man vienkārši ir labi līdz fiziskām sāpēm. Pēc ilgās, mokošās nociešanās visas bezgalīgās ziemas garumā man tagad pavasari negribot sanāk pārdozēt.
Nesen iedomājos, ka, pārceļoties dzīvot uz kādu laimīgi saulainu zemi, kur gaisma, siltums un ziedi ir nemitīgi, es droši vien sajuktu prātā. Nevis tā, ka ietu pa ielu un piepeši nošautu kādu arābu, un arī ne tā, ka sāktu gleznot, bet kaut kā pavisam citādi. Nezinu - zaudētu valodu un, mīklaini smaidot, klīstu pa mežiem, lai apkārtējie runā, ka es kopojos ar satīriem vai ka mani nobūrušas driādas, vai tikai sēdētu un skatītos debesīs, dzirdēdama balsis...

No nezkurienes tikko atzagās čardašs.
Bet man jāraksta koncepcija. Tas rada zināmu līdzsvaru.