Kurvjzieža kontemplācijas

Mans ķermenis ir laimīgi nonācis līdz tai viedības pakāpei, kad rīta skrējiens - nu, vismaz 10-15 minūtes! - vairs nav sevis pārvarēšana un pierunāšana, jo es taču gribu būt slaidāka, bet gan kņudinoša vēlme pēc patīkamām sajūtām. Pēc izvēdinātām plaušām, pamodušās sirds, moži pulsējošiem asinsvadiem. Jā, un arī pēc eiforiskās pēcsajūtas, kura ļauj pat man - ņergai un luteklītei - palīst zem aukstas dušas (nemaz tik skaļi arī nespiedzu!)...
Taču Emīlija joprojām, man atgriežoties no skriešanas, izvalba acis un pazūd zem gultas. Laikam nav droša, vai pagūs aizmukt no tā, kurš dzinies man pakaļ.