Kurvjzieža kontemplācijas

Redz, tā jau ir, ka tu, cilvēks, kad ilgi, ilgi esi tupējis sausā, akmeņainā krastā un žēlabaini blenzis uz palmām un rozēm noaugušu salu kaut kur pie horizonta, tad jau tev liekas, ka esi gatavs uz visu, ka tūlīt slīcināties lēksi, ja ne citādi. Un tad pieskalojas tev pie kājām laiviņa ar visu airu pāri iekšā, atliek vien iekāpt un doties ceļā. Lai uzzinātu, kā ir, kad pa īstam ir bail.
Nē, nu vēl jau muļļājos tepat pie krasta, vēl jau var izlēkt sausām kājām un palikt uz tā paša akmens.
Bet es esmu krutā beibe, es airēšu. Un izlikšos, ka tie smiekliņi ir tikai no dumības, nevis no histērijas.