Tikai, lūdzu, lūdzu, lai ko es arī jelkad darītu, nemēģiniet mani apstādināt, likt vēlreiz pārdomāt, pašaubīties, izlemt rūpīgāk. Jo es esmu aiztures cilvēks, vienmēr baidījusies dzīvot, vienmēr domājusi dažas sekundes par ilgu, ļaujot vilciena durvīm aizvērties. Un tagad, kad es sēžu vislabāk aprēķinātajā perona laukumiņā, blakus magoņsēklām pilnai smilšu kastei, padomāšana ir pēdējais, kas man var noderēt. Sakiet man: "Lec!", līdzko parādīsies pirmā iespēja, neļaujiet man domāt ne mirkli, apsoliet, lūdzu!