Kurvjzieža kontemplācijas

Bet bēres sestdien bija gaišas un vieglas, cik nu vien vispār bēres var tādas būt. Jo šajā pusē kapam nepalika nedz neatbildēti jautājumi, nedz sāpīgas pieķeršanās vai citas nenorimušas kaislības. Un gandrīz droši varu teikt, ka lielākā daļa bērinieku domāja tāpat kā es - dod nu, dieviņ, mums visiem nodzīvot tik garu, pilnasinīgu mūžu. Tādu, kurā netrūkst ne prieka, ne grūtuma. Dod nu arī mums katram jebkurā dzīves posmā mīļus cilvēkus un drošu aizvēju. Un pats galvenais - dod nu jel, ja iespējams, tikpat vieglu aiziešanu, bez ilgām, mokošām slimošanām, bez izmisuma un sāpēm, tādu poētisku sveces izdzišanu, kad tavā apziņā, kā zīdainim mijas vien divi stāvokļi, komforts/diskomforts, un elpa pamazām kļūst lēnāka, līdz bez kādas agonijas, bez kādiem krampjiem apraujas pavisam.
Nu, jā. Lāga tantiņa bija. Viegls zārks un, cerams, vieglas smiltis!