Kurvjzieža kontemplācijas

Bet ērti tomēr, tik bezgala ērti ir sēdēt peļķē un īdēt par to, ka slapji, riebīgi un brunči dubļiem piesūkušies. Jo tikmēr, kamēr tu te sēdi, tavs slapjais, dubļiem nošķiestais dibens traucē vizmazāk. Jā, kad piecelsies un mēģināsi iet tālāk, tad būs vēl riebīgāk - vējš pūtīs un saldēs, piemirkušie brunči pļenčkāsies gar stilbiem, kāds noteikti ieraudzīs un smiesies. Un - vispār, lai pieceltos ir kādu brīdi jākārpās pa to pašu peļķi, tad kājas slīdēs, turklāt stilbi jau tā atsēdēti un notirpuši, ka nez vai es vispār vairs piecelties un kur aiziet varu.
Un galu galā - tik daudz dzīvu radību tādās peļķēs pavisam labi jūtas, visādi kurkuļi un ūdensblusas, piemēram. Kur teikts, ka tajās saulainajās pļavās būs labāk - tur visādi dzelkšņi duras pēdās un sienāži lec acīs, vai man maz uz turieni dikti vajag?