Kurvjzieža kontemplācijas

Lepnība ir nāves grēks, un priecājies par katru likteņa zīmi, kas liek tev attapties!

Kad šorīt, tīksminādamās par savām jaunatklātajām kulināres spējām, locīju iekšā supergardo dārzeņu sautējumu ar cūkas ribiņām, un iztēlē jau redzēju sevi nākotnes telešovā "Šmorē kopā ar zvaigzni!", zem garšvielām noklātas sautēta burkāna ripiņas pēkšņi atklājās TAS. Tārps. Precīzāk - kāpurs. Līdzīgs tiem, kuru pusītes mēdz iznirt tev acu priekšā, kad labsajūtā esi iecirtis zobus sulīgā vasaras ābolā. Mazliet vairāk kā centimetru garš, gaišs, ar tumšu galviņu. Protams, miris, jo 200-300 Celsija grādu temperatūrā vairāku stundu ilgumā nespēj dzīvot nekas. Droši vien arī patogēnās baktērijas ne, es sevi mierināju, kratīdama šķīvja saturu klozetpodā un apsvērdama iespēju atvemt jau apēsto.
Bet tagad mans zinātkārais gars, nespēdams koncentrēties darbam, izmisīgi risina uzdevumu - kurā tieši sastāvdaļā tas preteklis bija noslēpies? Visus dārzeņus - burkānus, papriku, kabaci, patisonu - es pašrocīgi mazgāju un griezu, turklāt pietekami nelielās šķēlēs, lai TĀRPAM nebūtu bijis kur noslēpties. Gaļa tika izņemta no ledusskapja ar visu iesaiņojumu un atradās uz mana virtuves galda pārāk īsu brīdi, lai kāda steidzīga muša tur pagūtu sadēt oliņas, no kurām kā paātrinātā filmā šķiltos kāpuri. Garšvielas (vienu brīdi aizdomas krita uz miltu kodēm) kaisīju šķipsniņās, ar pirkstiem, starp kuriem nejutās nekas garšvielu konsistencei neatbilstošs. Laikam galvas lauzīšana turpināsies vēl kādu nedēļu.

Bet, nu jā - ja kādam vēl bija šaubas - esmu absolūti nederīgs radījums. Es ne tikai zaudēju svarīgus dokumentus, nemāku piemeklēt liriskus moto ciniskiem reklāmas tekstiem, bet arī gatavoju tārpainus sautējumus.

Aizvediet mani iemidzināt!