Kurvjzieža kontemplācijas

Tas notika pirmdien vakarā. Biju aizvadījusi viesus un ķērusies pie trauku mazgāšanas, kad virtuves krāna blīve, kas jau allažiņ bijusi sūds vien no blīves, ņēma un pārplīsa, atstādama mani vienu - neaizsargātu, leopardraksta trikotāžas kleitiņā tērptu, - stihijas varā. Vispirms, es, protams, mēģināju krānu tomēr kaut kā aizgriezt. Viscaur nošļākta un pārliecināta par pūliņu bezcerību, ielīdu miskastvietiņā zem izlietnes un, viegli noskrāpēdamās, sameklēju To-krānu-kas-virs-skaitītāja un ņēmos grozīt. Bezcerīgi. Izlīdu ārā, uzvilku gumijas cimdus, mēģināju vēl. Un vēl. Un vēl. Plaukstas sāpēja, pirksti noberzti līdz zilumiem, kleita slapja, plecs noskrāpēts. Devos meklēt savā midziņā plaķenes vai Vismazkautkādasknaibles. Vismazkautkādasknaibles atradās, taču nelīdzēja. Lamāju sevi par to, ka man, lūk, ir veselas divas sulu spiedes un tamboradata, bet nav plaķeņu, nepraktiskajai muļķei. Ūdens tik šļācās, jutu, ka tūlīt birs asaras.
Un tad, lūk, es - vājā, dumjā sieviete - pēc stundu ilgušas bezjēdzīgas cīņas kapitulēju rēcošā, šļācošā krāna priekšā, ņēmu telefonu un zvanīju patēvam. Tā, lūk, es zinu, ka vakars, es zinu, ka filma, bet man tek krāns un aizgriezt nav spēka, stāvu un pinkšķu slapjā virtuvē.
Pēc tam, kad viss jau laimīgi bija nosausināts, dzēru tēju un īgni prātoju - nez vīrietim, kaut vai visnepraktiskākajam - arī iespējama kāda tik nožēlojama situācija, kad saviem spēkiem nevar tikt galā? Un palīgā jāsauc māte, mīļākā, sieva, māsa vai draudzene?