Kurvjzieža kontemplācijas

Protopavasaris, šis nenosakāmais gadalaiks, kūstoša sniega, bļaujošu kaķu un mokošu elpceļu infekciju iezīmēts, man pēdējos gados kļūst aizvien grūtāk panesams.
Jau pāris nedēļas vajā atmiņas par vienu citu martu, ko pārpludināja hiacinšu smarža - togad man tās bija sadāvinātas, gan grieztās, gan podiņos, un kad tās novīta, man uz naktsgaldiņa ieviesās aromātiskā svece. Ar hiacinšu smaržu, protams. Es klausījos Bītlus, Morisonu un Nirvānu, biju samīlējusies R, mēs vēl nedzīvojām kopā, līdz vēlām naktīm pļāpājām pa telefonu, rēķini bija milzīgi. Kādudien nodevīgi aizbraucu staigāt gar jūras krastu ar citu vīrieti, pazaudēju smiltīs auskaru un atdāvināju pielūdzējam otru. Biju iegādājusies jūraszaļu trikotāžas kleitiņu, visnotaļ glītu un nepiedienīgi īsu, kolēģi mani apcēla. Ak, jā - tāds tīri pulsējošs un dzīvīgs tas laiciņš bija. Un šorīt es pēkšņi sapratu, ka tas viss bija tieši pirms 10 gadiem. Mirklī sarēķināju, cik man paliks pavasarī pēc desmit gadiem un norīstījos.
Jā, jā - par to pašu, ka "tā tā dzīve paiet"!