Kurvjzieža kontemplācijas

Sestdien zvana Ķ un iejūtīgā balsī prasa, kā man klājas. - Ai, tā neko!- es attraucu.
- Tu esi droša, ka tev nav vajadzīga kāda nopietna palīdzība?
- Ēeeeeee...kādā gan sakarā? Kāpēc tu tā jautā?
- Es pirms kāda laiciņa palasīju tavu cibu un nobijos. Tāds izmisums! Tik ļoti neatgādināja tevi, kādu es pazīstu! Nu, un es nolēmu apjautāties - varbūt kādu psihoterapeitu vajag ieteikt, vai kā...

Ak jēziņ! Un to man saka sena draudzene, kura mani pazinusi vēl laikos, kad man patiešām klājies grūti un esmu bijusi tuvu izmisumam!

Tad, lūk kā es no malas izskatos šobrīd, kad patiesībā jūtos - tpu, tpu, tpu - tik ļoti apmierināta ar dzīvi kā reti kad! Jā, ir, protams, aukstums, slinkums, galvu reibinoša intelektuāla degradācija, apspiesta godkāre, nerealizētas ambīcijas...un grāmatplauktu vajadzētu nopirkt...stāvlampu arī...sasodīts, kā naudu vajag!
Taču es beidzot pa ilgiem laikiem dzīvoju VIENA! Bez nepieciešamības pieskaņoties mātei, vīrietim vai dajebkam, izņemot kaķi, kurš ir tik bezgala jauks un pašpietiekams lopiņš, ka neviens no maniem tuviniekiem viņu kā kopdzīves partneri nepārspētu! Man ir joga, angļu valoda un franču valoda. Pietiek gan draudzības, gan mīlestības, gan romantikas. Galva pilna plānu un ieceru. Ne ar vienu man pazīstamo sievieti es negribētu mainīties vietām. Ar vīrieti - vēl jo mazāk.

Jums arī liekas, ka man vajag psihoterapeitu?