Talants ir vienīgā indulgence skumjām. Ja talantīgs cilvēks uzraksta (uzglezno, iestudē etc.)ko depresīvu, apkārtējie izrāda ja ne katarses kveldētu sajūsmu, tad vismaz laipnu pietāti. Savukārt, tādiem kā man pēc katra īdējiena vai blējiena jāklausās padomi pozitīvāk raudzīties uz dzīvi, apaugļoties, no rītiem vingrot, padzert kādas tējņas, pakasīt kājas īkšķi un tamlīdzīgi mīļi izpalīdzīgi bulšiti, kas beigu beigās liek justies pavisam un galīgi nožēlojami.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
patajā, bet nereti, saskaroties ar šo depresīvo talantu izpausmi, pa visām 'vīlēm' nāk laukā tas nīgrums un neapmierinātība ar dzīvi, ka pilnīgi riebjas. Nezinu neko par Bērdžesa personība, bet viņa Mehāniskais apelsīns man radīja organisku pretīgumu - nu, nevaru es ciest to grāmatu tikai tāpēc, ka tajā ir tik daudz ņirgāšanās un nicinājuma. Var jau būt, ka es te tā nepamatoti to noreducēju uz viņa personību, bet, man liekas, viņš bija neciešams. Nepanesu šādus depresīvos talantus, jo grāmatas&kino tomēr laižu caur savu sajūtu prizmu, tāpēc nepatīk, ka mani piemēslo ar negatīvām emocijām (ja vien tas nav pasniegts ar krietnu humora devu) ...- viola+1 par negatīvajām emocijām. Savu sūdu pietiek, lai vēl pa malām lasītu un iepazītu citus.