Kurvjzieža kontemplācijas

Vakarvakarā, kad stāvēju pie spoguļa, svaigi noņēmusi dienas krāsojumu, un pētīju krunciņas zem acīm, mani pārņēma pēkšņa visaptveroša nepiesaistības sajūta. Varbūt to izsauca spoguļattēlā redzamā seja, kurai nebija nosakāms vecums. Sieviete starp 20 un 50. Pie noteiktas mīmikas izskatītos jauna un skaista, pie citas - nogurusi un veca. Neiederīga starp meitenēm, neiederīga stap nobriedušām sievām. Un aiz šīs nekur neiederīgās sejas - nekam nepiederīga dzīve, bez īpašumiem un saistībām. Dzīve, kurā nav pilnīgi nekā tāda, ko es nevarētu šajā pašā mirklī uz visiem laikiem pamest. Ne māju, ne bērnu, ne pienākumu. Vien daži cilvēki, pret kuriem jūtu maigumu, iespējams, abpusēju. Nekādu pamatu, nekādu jumtu. Brīvība ir antigravitants un bezrobežu tukšums. Ne lidojuma, ne kritiena sajūtas. Nekā.
Pasmaidīju un gāju gulēt.