![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
21.gadsimts. Eiropa. Kādā valstiņā iznākošs nedēļas žurnāls - ar vienu no lielākajām vai pat vislielāko tirāžu starp nedēļas izdevumiem. Vesels atvērums veltīts lāstiem. Vīrieši tiek brīdināti ikreiz pirms sarkanvīna dzeršanas, ja pudele nav atvērta viņu klātbūtnē, un jo īpaši, ja tuvumā atrodas sieviete - aizdomāties, ka vīnam var būt piejauktas menstruālās asinis. Nolūkā uzlikt lāstu un pieburt, protams.
Nākamais teikums: "Tomēr labā ziņa ir tā, ka jebkuru lāstu var noņemt. Atskaitot afrikāņu vudu. Neviens nezina, kā to īsti uzliek, līdz ar to nemāk arī noņemt."
šādos brīžos mani pārņem ļoti dīvaina sajūta. It kā realitāte pārvērstos kādā bezgaumīgā Holivudas filmā par viduslaikiem.
Nākamais teikums: "Tomēr labā ziņa ir tā, ka jebkuru lāstu var noņemt. Atskaitot afrikāņu vudu. Neviens nezina, kā to īsti uzliek, līdz ar to nemāk arī noņemt."
šādos brīžos mani pārņem ļoti dīvaina sajūta. It kā realitāte pārvērstos kādā bezgaumīgā Holivudas filmā par viduslaikiem.
Par pieGdienu turpinu domāt. galvenokārt, aspektā - vai man vajag tagad pieteikties uz diviem mēnešiem, no kuriem pusotru nedēļu jau esmu zaudējusi un pusotru grasos zaudēt, braucot uz Itāliju.
Par otru - ahā, tagad Tu dari tā, kā sev šoreiz neļāvu darīt es. Nomaini aspektu uz "gribĀs" vai "negribĀs".