Dažreiz man šķiet, ka tipiskai Latvijas pelēcei ir savas priekšrocības. Tādas kā es nekad nevarēs īstenot pavisam radikālas pārmaiņas ārienē. Ja esmu krāsojusi matus, tad pat miesīga māte to uzzina tikai tāpēc, ka es pasaku. Ja "Pasaules optikas" veikalā apjautājos par krāsainām kontaktlēcām, tad pārdevēja skumīgi nošūpo galvu un saka: "Nopirkt jau varat, bet jūs pati būsit vienīgā, kas zinās, ka tās ir tonētas."
Toties Dienvidfrancijā, Itālijā, Korsikā un Gruzijā mani uzkata par vietējo!
Toties Dienvidfrancijā, Itālijā, Korsikā un Gruzijā mani uzkata par vietējo!
Bet es - kāda pērta, tāda nepērta!
Nusss, katram savs - es toties nedrīkstu vilkt pasteļtoņus, lai neizskatītos pēc apkaltušas suņa kakas.:)
Jā, jā, bet nu skaidrs - vienmēr jau gribas otrādīgi. Es ar nekā nesaprotu babuļus, kas izsakās mani apskaužam, ka pēc mazgāšanas mati ir vienās čirkās, nevis glīši taisni;)