Kurvjzieža kontemplācijas

Īstenībā tā vakardienas šova tizlā beibe mani aizkaitināja ne tikai ar to, ka darīja pāri nabaga bikšainim - galu galā pats vainīgs, jādomā, ko izvēlēties par ceļabiedru - bet galvenokārt ar to, ka manā acu priekšā apgānīja svēto ceļojuma būtību. Jo ceļojums vienmēr ir kāda askēzes druska, un biedrisks izaicinājums savam ķermenim. Un, jā, īstā ceļojumā allaž gadās, ka tieši tad, kad tu rāpies kalnā, tev vienlaikus uznāk iesnas, caureja, mēnešreizes, smeldz nobrāzta kāja un lapsenes sadzelta roka. Un tu atklāj, ka īsts nogurums ir tad, kad vari aizmigt uz jebkuras kaut cik līdzenas horizontālas virsmas un tev nav nekādas iespējas, nedz vēlēšanās dauzīt papēdīšus pret zemi un spiegt, ka es negulēšu kaut kādā ūķī, kam ir tikai divas zvaigznītes. Un higiēna nozīmē pietiekamu ūdens daudzumu, vienalga kādā temperatūrā, lai noskalotu putekļus un sviedrus, nevis elegantu burbuļvannu vai dušas kabīni un četru veidu ķermeņa kopjamās želejas. Un slāpes nozīmē, ka tu dzer no strauta un no krāna, nevis meklē veikalu ar diētisko kolu.
Jo citādi nav vērts. Citādi var klubkrēslā pasēdēt pie datora un internetā apskatīt ievērojamo vietu bildītes.