Kurvjzieža kontemplācijas

Turpmāk uz brēcošiem zīdaiņiem skatīšos ar daudz lielāku empātiju. Jo atziņa, ka "zobu šķilšanās - tas ir ļoti, ļoti sāpīgi!" manā atmiņā un apakšžoklī būs iedzīvināta uz visu atlikušo mūžu.
Nē, protams, ir jau gana komiski un pat mazliet glaimojoši apzināties, ka mans organisms turpina ne tikai strauji novecot, bet arī attīstīties. Un pārsteigums, beidzot atklājot, ka baltais, pietūkušais sāpju avots apakšžoklī ir nevis sastrutojums, bet gan astotais dzeroklis, bija drīzāk patīkams. Taču izskatās, ka manas visjaunākās ķermeņa daļas centieni izbrīvēt sev vietu, atbīdot malā četrpadsmit jau iedzīvojušos zobus, nebūs diezko veiksmīgi. Aijaijai!